8. A. 400. A. Gari-Juone no 65 g. vecas Zaščerinskas, Domopolē. Kultūras balss kr.

Vīns puiss lauluojas ar vardi. Varde pasoka: "Ka tu lauluosīs un mani pasauksi par vardi, tod es palikšu par putnu un aizskrīšu."

Daīt vīns puiss pi bryuguona un prosa: "Ar kū tu lauluojīs?" "Ar vardi," atsoka bryutguons.

Varde tyulin palīk par putnu un aizskrīn. Īt nyu jis sovas sīvas vaicuotu īt, īt, daīt pi vīnas ustabiņas. Tei ustabiņa grīžas uz vīnas kuojas, jis grib tikt īškā, bet nekur nava durovu, pa kurom varātu tikt īkšā. Grīž nu vīnas puses grīž nu ūtras puses, bet nikuo. pasaver nu zemines, redz caurumu un īlein ustabiņā īškā. Te sēd vīna rasna rogona ar dzelža čičim .

"Voi naredzēji munas sīvas?" vaicoj jis.

"Redzēju gon," atsoka rogana, "bet tev nasacīšu, uz kuru pusi aizguoja, cykam pagrīzīsi mani."

Puiss sajem rogonu grīzt, bet taida gryuta, ka tikkū pagrīzja. Tūreiz rogona soka: "Ka izīsi nu munas ustabiņas, tod ej pa upes molu, tī aizguoja tova sīva."

Īt jis pa upes molu, otkon redz, ustabeņa grīžas uz vīnas kuojas. Grīž ustobiņu uz vīnu pusi, nava durovu, grīž uz ūtru pusi, redz durovas. īīt īškā. Te sēd brīsmīgi rasns valns, jis vaicoj valnam: "Voi naredzēji munas sīvas?"

"Redzēju gon. Paceļ mani, tad pasacīšu, uz kuru pusi aizguoja."

Jis pajem , ceļ, ceļ - izceļ jau sev uz golvas, valns kai raun vaļā, tai aptaisa cylvākam vysu golvu. Tys izzanas nu ustobas uorā un aizīt kai izaustīts [sasists].

Īt otkon, redz vīnn ustabiņu, īīt īškā, te sēd vecs un vecīte. Puiss vaicoj jīm: ;,Voi naredzējāt munas sīvas? Kur es jū varātu atrast?"

"Ej uz jyurmolu, tur aug lels ūzūls. rūc zam tuo ūzūla, cykam izraksi skreini. Pajem mītu, puorsit tū skreini, nu skreinis izskris začs. Puorsit zači, tod izskrīs vysta, puorsit vystu, nu vystas izzaveļs ūla, tanī ūlā byus gipts. Ar tū gipti tu nūtrucēsi valnu un pajemsi sovu sīvu," pomuocīja vecīts.

Puiss aizīt uz jyurmolu, suok rakt zam ūzūla, izrūk dzelža skreini, pajem mītu puorsyt tū skreini, nu skreines izskrīn žačs, puorsyt zači, izskrīn vysta, jis puorsyt vystu un nu vystas izzavej ūla. Puiss pajem ūlu īlīk kešā un īt tuoļuok. Tei ūla īzaveļ jyurā. Jis atsasēdis jyuras molā, raud. Nu jyuras izmaun lela leidaka un prosa jam: "Kuo tu raudi?"

"Ūla īzavēle jyurā, un es navaru tuos izvilkt. Mīļo zivtiņ, iznes man nu jyuras tū ūlu!" lyudzas puiss.

Leidaka nūgrima jyurā nn pēc nailga laika iznesja jam nu upes tū ūlu. Pajēms ūlu, puiss īlyka kešā un guoja tuoļuok. Īt, īt - redz lelu, skaistu muoju īrt īškā, valns suok ūšņuot un soka: "Kur te kristīta cylvāka smoka?"

"Nav te nikaidas kristītu cylvāku smokas. Žugure nesja kaulu, īmetja škārstinā un suoka smirdēt," atsoha juo sīva. Valns apsaver, īrauga cylvāku un grib jū apēst, bet cylvā

kam beja taida capure, kai tik izlīk jū golvī, tai navar juo vairs redzēt. Valns prosa, lai cylvāks pasaruoda.

"Labi, es pasaruodīšu tev pa ustobas lūgu, thkai tu aizej treis symti osu nu lūga, cytaidi tu manis naredzsi," soka cylvāks.

Valns ar mīru, aizskrīn treis symti osu nu lūga un veras, cylvāks jam pasaruoda pa lūgu. Nyu jis skrīn dreiži atpakaļ, dūmoi - tagad gon es cylvāku apēsšu. Cykam valns skrīn uz ustobu, cylvāks nūstuoj pi durovom. aizzaraun aiz stenderes un stuov. Kai tikai valns sper kuoju par slīksni, jis nūsvīž ūlu zemē, ūla puorpleist, izzalej nuovīga gipts un valns nūsatručej. Puoŗpleisušuos ūlas vītā aizzadag svece un valns pagolam.

Tūreiz puiss pajem sovu sīvu i šūdin dzeivoj laimīgs!