9. A. 400. V. Zacharska, Ludzā.

Dzeivuoja vīnā mežā vīns zemnīks ar sovu sīvu un vīnu meitu, kuru tāvs ar muoti cīši mīļuoja un žāluoja. Meitai beja vuords Agatiņa, un jei beja cīši smuka. Natuoli nu zemnīka ustobiņas uz augsta kolna beja lela pils. Tī dzeivuoja kaids boguots kungs. Juo pils beja sataisīta nu lada. Kungs namīļuoja saules, puču, dzīšmu, putnu un aužu, bet par vysu vairuok jis namīluoja ituo zemnīka, kurs natuoli nu juo dzaivuoja, cierta molku un dadzynuoja dagutu.

Vīnā dīnā sasadusmuoja kungs uz zemnīka, pajēmja lelu gubu snīga un aizgryudja zemnīka ustabiņu, tai ka zemnīks ar sovu saimi navarēja nikai izīt uorā. Izzynuoja natuolēji cīmi, ka ar zemnīku nūtyka taida nalaime, aizskrēja ļauds, devja sovu paleigu un atroka zemnīka saimi, un zemnīks otkon izguoja uorā. Juo meita beja cīši prīcīga, īraudzējuse gaismu un saulīti. Agatiņa nu lelas prīcas sasita rūku pi rūkas. Pēc ituo zemnīka sīva, Agatiņas muote, saslymuoja un nūmyra. Pēc sīvas nuaves zemnīks suoka dzeivuot sovā ustabiņā ar sovu meitu, Agatiņu, kura ar kotru dīnu palyka smukuoka. Agatiņa struoduoja vysaidus sātas dorbus, bet kad pabeidzja dorbu, jei guoja upes molā un pyna nu puču vaiņagus un laidja upē pa yudeni. Vīnu reizi kungam paziņuoja, ka zemnīkam ir cīši smuka meita, un jū vajag kungam nūzagt. Kungs padūmuoja un lyka sovim kolpim nūzagt meitiņu un atvest jam uz pili. Kolpi aizjyudzja sudobra zyrgu zalta karētā, aizbraucia pi zemnīka, nūzoga juo Agatiņu un atvedja uz kunga pili! Agatiņa kungam cīši patyka un jis pajēmja jū sev par sīvu, bet Agatiņa cīši nagribēja byut par juo sīvu. Kungs sasadusmuoia un puortaisīja Agatiņu par snīga koponu. Tai tei snīga kopona stuovēja ilgu laiku un nikas ituos snīga koponas navarēja nu vītas nūgryust.

Vīnu reiz kungs pajēmja sovu sudobra zūbynu un grybēja puorcirst itū koponu, bet kad pīlyka sovu zūbynu pi koponas, aiztreisēja zeme un nu ituos koponas izguoja rauduodama smukuo Agatiņa. Nu osorom, kuras jai lija nu acim, tyulen suoka augt smukas pučes un kungs itū redzēja. Suoka kungs prasīt Agatiņu, kab jei byutu jam par sīvu. Agatiņa ari devja jam vuordu un jī abi divi aizgvoja uz juos tāva ustabiņu. Kungs prasīja juos tāva, kab jis jam pīdūtu par tū, ka jis nazkod juo saimi aizgryudja ar snīgu. Agatiņas tāvs svētēja sovu meitu un kungu uz 1aimīgu dzeivi. Kungs ar Agatiņu tymā pat dīnā aizbraucja uz cytu kēnesti un tī sataisīja lelas kuozas. Kuozuos vysu kū dzēa un ēdja un pēc kuozu suoka dzeivuot un tagad dzivoj laimīgi.

Muni vacī tāvu tāvi tī beja un vysu redzēja.