2. A. Lerchis-Puškaitis no 80 g. vecas Annas Džūkstes Mežolu Seskos. LP, VII, I, 503 (l).

Vienu puisi katru nakti mocījis 1ietuvēns. Citi viņu mācījuši, lai liekot rokas aiz pakauša, tad noķeršot. Labi - licis. Bet viņam pa vienu pašu nakti rokas jēlas palikušas. Nu pa dienu apskatījies savu kaktu labi un atradis, ka gultas galā zara caurums. Tūlin uztaisījis tapu un naktī. nomodā palikdams, gaidījis, kas nāks pa zara caurumu iekšā. Pusnaktī dzirdot: viens ienākot istabā. Knaši bāzis caurumu cieti. Un kas ir? Noķeŗot vienu sievišķi. Šī lūdzoties, lai laižot vaļā. Nav laidis, tāpēc ka dikti patikusi.

Pēc tam apprecējis un dzīvojis kopā. Bet vienu dienu saķildojušies. Šis dusmās tad teicis: "Ko tu te man spārdies? Vai zini, kur tava dzimtene?"

Un izrāvis to tapu. Kā pataisījis vaļā, tā šī ārā un prom.