3. Fr. Kalniņš, Liepupē. Etn. IV, 1894; 15. LP, VII, I, 503 (2).

Agrākos laikos lietuvēns daudz audis esot mocījis. Tā viņš arī kādu jaunu puisi katru nakti tā žņaudzis, ka šim bijis gandrīz jābeidzas. Nabaga puisis licis savu gultu gan citā vietā, gan izdarījies šā, gan tā, bet viss nav neko līdzējis. Pēdīgi tam veci audis teikuši, lai to zaru caurumu, kas durvīs esot un pa kuŗu lietuvēns ienākot, aiztaisot ar pīlādža puļķi. Puisis nākošā naktī lūdzis savam draugam, lai viņš to caurumu aizbāžot, kad dzirdot šo stenam un vaidam, ko draugs arī izdarījis. Rītā te, visiem par brīnumu, istabā atraduši svešu meitu, kas stāstījusies no pārjūŗas, un ko visi ļaudis par lietuvēnu turējuši.

Vēlāk tas pats puisis to meitu apprecējis un divus bērnus piedzīvojis. Pēc trim gadiem puisis kādā svētdienā to zara caurumu attaisījis un uz savu sievu tā runājis: "Redzi, pa šo caurumu tu pie manis atnāci!"

Bet tanī pašā acumirklī viņa arī pazudusi.