5. No Dzērves, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 504 (4).

Bija jauns saimnieks, ko lietuvēns nakti no nakts mocīja. Gan viņš visādi lietuvēnu trenkāja: vilka krustus sev visapkārt, lika platcirvi, skalu nazi (skalu naži bija ļoti asi trīti) blakām, sēja linu suku uz krūtim, bet viss velti. Katru vakaru, tiklīdz salds miegs acis slēdza, tas redzēja pa sienas baļķa zara caurumu lietuvēnu ielienam un viņam virsū uzveļamies. Beidzot veci cilvēki pamācīja, lai piektdienas vakaru pataisa puļķi un, kamēr lietuvēns šo jādelē, lai pakustina kreisās kājas īkšķi un zara caurumu aizpuļķo.

Labi - tā notika. Pakustināja īkšķi, lietuvēns novēlās, bet saimnieks ātri, no lietuvēna nastas vaļā ticis, aizpuļķoja zara caurumu. Aizpuļķoja - kas nu par brīnumiem? Lietuvēna vietā ieraudzīja sev blakus skaistu, skaistu meitu. Tā skatījās bailīgi apkārt, žēli gaudodama, raudādama. Dienai nākot, saimnieks puļķi vēl stiprāki iedzina baļķī, nogrieza līdzenu, vēl ar ēveli nolīdzināja vietu.

Pēc tam viņš skaistuli apprecēja un sadzīvoja laulībā trīsdesmit gadu - divi bērnus lai piedzīvoja. Bet pēc trīsdesmit gadiem baļķis bija jau labi iepuvis; arī puļķi varēja tagad nagiem izgrubināt. Tad vienu dienu vīrs pieveda savu sievu pie šitā baļķa zara cauruma, sacīdams : "Redzi, šim zara caurumam man jāpatencina, ka tevi nolūkoju - apprecēju."

"Ai!" sieva atteica, "esi tad tik labs, izvelc to puļķi: es labprāt gribētu to ceļu redzēt, pa kuŗu šinī pasaulē atnācu."

Vīrs paklausīja. Bet tai pašā brīdī skaistule iespruka zara caurumā un pazuda.