6. Kurzemes Sāveniekos Viktor von Andrejanoff "Lettische Märchen", 75-79. LP, VII, I, 504 (5).

Bija tēvs un māte nabaga būdiņā. Tiem bija dēls Pēteris. Reiz tēvs ar māti vēla rudens rītā pamana, ka Pēteris, itkā karsonī pietvīcis, guļ sapņodams, rādās gluži pēc saslimuša. Abi aplūko gulētāju; bet piepēži sienmalī pamana tēvs zara caurumu, pa kuŗu auksts ziemeļa vējš istabā plūst, un ieteicas sievai: "Vai zini? Tas zara caurums aizbāžams ar kautkuŗu skrandas gabaliņu. Aukstais caurvējš būs iesaldējis zēnu, tāpēc te murgo."

Aizbāza. Bet tiklīdz tas padarīts -- vecīši skatās, skatās kas tas? Piepēži Pēterim skaista, daiļa meitenīte guļ blakus. Pēteris, pa miegam murgodams, gan rauga atkratīties no meitenes rokām; bet šī ne pakustēt, neatlaižas vis.

Meitene palika nabaga būdiņā, iemācījās audekli aust, adīkli adīt, ganos iet, putru vārīt; bet, lai darīja darbu kādu darīdama, Pēteris tai bija arvienu prātā. Karsti tā bija Pēteri iemīlējusi.

Atnāca laiks, Pēteris patiesi arī apņēma daiļo meitu, kas torīt gultā bija gadījusies blakus. Laimīgi abi dzīvoja, iekrāja mantu, piedzīvoja divi bērniņus lai, netrūka nekā.

Te gadu piecpadsmit pēc kāzām, reiz Pēteris ar sievu aizies pa vasaras svētkiem uz to pašu baznīcu, kur toreiz laulāti. Aiziet -- redz: sieva pa baznīcas laiku pagriežas sāņus un tā smejas, tā smejas, ka pār vaigiem pat asaras rit. Dusmas Pēterim cēlās par to; bet ko iesāksi baznīcā? Vai iesi apsaukt jeb pārrāt? Tas neklājas, ķildoties te. Bet mājā ejot, tad gan saņēma sievu: "Vai kauna tev nebija baznīcā smieties?"

"Kauna!" šī atteic, "ja tu būtu redzējis, ko es baznīcā redzēju, tu galu būtu ņēmis smiedamies, ne pasmējies vien."

"Ai, tad stāsti jel, kas tik smieklīgs tur bija!" tā Pēteris par' varu nu uzplījās sievai.

Bet sieva atsaka dzestri: "Ja neslēpsi ilgāki arī man, kā toreiz pie tevis nācu, kā ietiku būdiņā, tad teikšu, ko baznīcā redzēju."

Labi!" Pēteris mierā. "tiklīdz mājā pāriesim, neslēpšu ne"

nieka tev, bet nu stāsti tu man pa priekšu!"

"Es redzēju baznīcā velnu ar izspīlētu zirga ādu. Kas sprediķa laikā snauda, jeb grēcīgas domas kam iešāvās prātā, tos visus velns pierakstīja uz ādas. 'Tā viņš rakstīja, rakstīja, kamēr āda bija pilna, nebija rūmes atlikušos, kur pierakstīt. Par to velns nejauki saskaitās un dusmās spārdīja, gan arī badīja, baznīcas sienmali kā traks. To redzēdama, nenocietos vairs - smējos, lai ir asaras lītu."

Pēteris nobrīnījās par sievas redzējumu un steidzās uz mājām. Pārgāja mājā, nu arī sieva uzplijās, lai Pēteris stāstītu drīzi jo drīzi, kas tam bija stāstāms. Tad Pēteris 'aizveda sievu pie tā paša sienmaļa cauruma un rādīdams teica: "Te pa šo caurumu vēja spārniem tu esot ielidinājusies toreiz, to apgalvoja mani nelaiķa vecāki, jo pats biju toreiz puikas kārtā un gulēdams neredzēju, vai notika šā jeb arī tā.'`

Un nebūt nevildamies, Pēteris tūdaliņ izrāva aizbāzto suksnīti no cauruma. Kā izrāva sūksnīti, sieva kā akā nogrima, kur palika, kur nē? Gan žēlojās Pēteris ar abiem bērniņiem, gan raudāja asaras; bet raudi jeb smejies - kas pagalam, pagalam. Tikai māju svētība, tā gan Pēterim nemazinājās nekad cauru mūžu.