Puisis apprece lietuvenu meitu.
9. V. Zacharska no 80 g. vecas A. Rečas Rēzeknes apr., Salujāņu pag.
Vīnam boguotam muižynīkam beja vīns struodnīks, jauns puiss, kuram beja vuords Pīters. Pi ituo muižynīka Pīteram beja īdūts taids dorbs, kab jis kurinuotu reju. Tai kai muižynīkam auga daudz labeibys, tod pi juo kotru dīnu kurinuoja reju un kūla gryudus.
Pīters kai kurinuoja tū reju, tai tī pat gulēja, nikod naguoja gulātu uz ustobu. Svātdīnā vai dorba dīnā jis guj tikai rejā. Muižynīks ari īraudzēja, ka Pīters guļ kotru nakti rejā, jis vīnu nakti sadūmuoja nūīt uz reju pazavārtūs, kū tī dora juo struodnīks Pīters. Muižynīks pa kluseņem daguoja pi rejas, attaisēja durovys un veras pa kluseņem. Pīters guļ, a pi juo stuov jauna un cīši skaista meita. Jī abadivēji nazkū runoj, bet kū un par kū runuoj, muižynīks nadzierdēja.
Uz reitu muižynīks suoka vaicuot Pīteram, kuopēc jis naguļ ustobā, bet rejā? Pīters nikuo narunuoja un tai pat napīzazina. Tūlaik muižynīks vaicoj: "Kaida pi tevis naktī meita staigoj?"
Pīters otkon atbild: "Nav nikaidys meitys."
Muižynīks soka: "Kai tī nav nikaidys, ka es pats redzēju, kai tu gulēji, a pi tevis stuovēja skaista jauna meita?"
Kū jau darēt Pīteram Jis pīzazyna un izstuostēja muižynīkam, ka tei meita kotru nakti staigoj pi juo uz reju. "Jei ir puorluodāta meita. Kod gailis dzīd, jei īt nu manis prūjom."
Muižynīks dūmuoja - dūmuoja pats sevī un lyka atvest nu mīsteņa bazneickungu. Atvad bazneickungu, bazneickungs izvaicuoja Pīteram vysu, un īdevja jam rožancus un pasacēja: "Kod atīs pi tevis tei meita, tu itū rožancu izmet jai uz kokla un turi."
Pīters pajēmja nu bazneickunga rožancus. Vokorā Pīters nūguoja gulātu uz reju, gu un gaida meitys. Atīt meita, bet stuov tuoli nu Pītera, Pīters sauc jū pi sevis tyvuok.
" Navaru es īt pi tevis tyvuok," atbildēja meita, "nūsvīd itūs zeilus," -- ruoda jei uz rožoncus, "tūlaik es daīšu pi tevis tyvuok."
"Nazabeistīs, es tevis naaiztikšu," runoj Pīters.
Ilgi meita stuovēja un nagribēja īt tyvuak, bet golu golā tūmār daguoja pi Pītera tyvuok. Pīters, ilgi nadūmuodams, izsvīdja meitai uz kokla rožancus. Meita suoka klīgt ar vysaidim bolsim un rautīs uorā, bet Pīters juo nalaidja. Tymā stracī, kod jau Pīters turēja meitu, atskrēja muižynīks un taipat bazneickungs un apturēja tū meitu. Bezneickungs ar svētētu yudini apsvētēja tū meitu un meita palyka mīreiga. Pēc ituo Pīteri salauluoja ar itū meitu. Pīters vēl tagan dzeivoj ar jū cīši prīceigi un vīns ūtru mīļoj.