10. Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīna kēniņa meita, jei beja cīši boguota, bet nasmuka. Vysu laiku kēniņa meita gribēja izīt pi veira, bet boguoti juos najēmja un pi nahogim jei naguoja. Kaidu reizi kēniņa meita soka: "Kaut nūmyruse, bet izīšu pi veira!"

Pēc ituo kēniņa meita nailgi padzeivuoja un nūmyra. Vē pyrms nuoves jei salasīja vysus sovus duorgūs briljantus un zaltu, īlyka kastītē, palyka gultā zam spylvyna un pasacīja: "Itū vysu muns veirs atrass!"

Kēniņa meita nūmyra, pīsacīdama kolpim nivinam naīt tymā kambarī. Kolpi zynuoja, ka kēniņa meitai beja daudz monta un suoka meklēt. Izmeklēja vysus kambarus, īguoja tymā kambarī, kurā kēniņa meita mierdama aizlīdzja īt, izkratīja vysus spylvynus, vysas vītiņas, bet monta naatroda. Pēc kaida laika caur tū pili guoja cauri soldoti ar sovu viersinīku. Soldoti īguoja pilī puorgulēt par nakti, lai reitā otkon ītu tuoļuok. Kolpi paruodīja soldotim vītu, kur gulēt, bet viersinīks pīsacīja kolpim attaisīt aizslāgtū kambari. Kolpi suoka stuostīt viersinīkam, ka kēniņa meita mierdama pīsacīja nikuo nalaist itymā kambarī. Viersinīks pasasmēja un soka: "Jei jau nu kopim naatīs un manis naizdzeis."

Jis pavēlēja kolpim atslēgt kambari. Kolpi atslēdzja kambari un viersnīks atsagula tymā gultā, kurā zam spylvyna nazkod kēniņa meita nūglobuoja naudu. Guļ viersinīks gultā un redz, ka pašuos pusnaktīs pi juo pīguoja kēniņa meita un soka: "Jo tu ar mani nasaprecēsi, tad gols tovai dzeivei!" Viersinīks padūmuoja, ka myrūne tagad ir, bet reit nabyus, un apsūlēja precētīs. Tyuleņ ustobā īguoja baznīckungs un kuozu ļauds. Baznīckungs salauluoja kēniņa meitu ar viersinīka un izmaucja jīm uz pierkstim pa cīši skaistam zalta gradzynam. Tad vysi laidjās un izguoja pa durovom, Kēniņa rneita izīdama pasacīja: "Tagad ar ūtru sīvu nasaprecej, jo navarēsi dzeivuot, bet pēc pīcim godim atnes itū gradzynu, kuru tev izmaucja uz rūkas, un izlīc uz muna kopa. Jo gradzyns pakriss caur zemi, tad varēsi precētīs!"

Viersinīks tyuleņ kai sists aizmyga. Reitā soldoti pīsacē[a kuojuos un gaida, kad pīsaceļs jū viersinīks. Navarādami sagaidīt, jī suoka sist kambara durovas, kuras beja aizslāgtas. Syta, syta, bet viersinīks vys nasacēļa. Tad soldoti izlauzja durovas un pīcēļa viersinīku, kurs gulēja kai nūmiris. Viersinīks pīsacēļa un dūmuoja, ka vysu sapnā redzēja, bet metja acis uz sovas rūkas un īsavēŗa gradzynu. Tad jis izzynuoja: tys ir tai bejis un nav sapns. Cikom jis grūzījās ap gultu, najauši nūkrita spylvyns un īsavēra kastīti. Viersinīks pajēmja kastīti ar duorgim briljantim un zaltu un; aizguoja uz cytom zemem.

Puorguoja lels laiks un viersinīks pavysam aizmiersa par kēniņa meitu. Gradzynu ari jis beja nūmaucis nu piersta un nūlicis molā. Sadūmuoja viersinīks precētīs un sataisīja kuozas. Aizbraucja viersinīks ar sovu bryuti uz baznīcu un sasalauluoja. Jau brauc nu baznīcas kuozas dzert, sīva ceļā saslyma un nūmyra.

Pēc ituo viersinīks otkon par kaidu laiku sadūmuoja precītīs un jau sasalauluoja, bet sīva otkon nūmyra. Tad viersinīks īguoduoja kēniņa meitas vuordus. Sameklēja jis tū gradzynu un aizguoja uz kēniņa meitas kopu. Tikkū jis izlyka uz kopa gradzynu. gradzyns grīzdamīs īkrita zemē. Pēc tam viersinīks atsagrīzja atpakaļ uz sovu zemi, apsaprecēja ar trešū sīvu un dzeivoj laimīgi.