1. A. Lerchis-Puškaitis no Kaspara Čipiņa Džūkstē. LP, VII, I, 511, 1.

Citreiz viens puisis brīnum sitis odzes, kur tikai aizgrābis. Vienu dienu viņam gadījies kautkur iet, un iedams apmaldījies. Gājis, maldījies - iegājis vienā mājiņā, tur bijis vecs vīriņš. Lūdzis naktsmājas tam. Bet vecais teicis: "Ja tu apņemies izciest, tad es tev naktsmāju dodu. Šonakt nāks odzes, līdīs tev pa muti pāri, vilksies pa pieri, pa azoti, pa rokām; tikai nepiespiedi nevienu un nesaki ne vārda. Ja to vari izciest, tad dodu naktsmājas."

Viņš teicis: "Tagad tumša nakts, nekur nevaru iet, vai nu šā nāve, vai tā - neko darīt."

Palicis. Gulējis, gulējis - tā nākot odzes, vilkušās pa rokām, pa pieri, visur vilkušās pāri čupu čupām. Bet šis nevienu nav aizticis, ne arī vārdu pīkstējis. Izložņājušās, gājušas ārā. Tad viena odze teikusi: "Pagaidi! es tev to atdarīšu, ko tu manām māsām esi darījis. Tu tagadin maita biji, kad tu nepakustējies!"

No rīta izcēlies - vecais vaicājis: "Kā bij?"

Teicis: "Vai akls! auksts vien gāja pa visu miesu, līda kur nekur, bet nemaz nepakustējos; un kad gāja ārā, tad teica, ka būšot to atdarīt, ko es viņas māsām esot darījis."

Vecais teicis: "Nu, kad tu pāriesi mājā, saimnieks liks tev rudzus pļaut, tad tev uz kopiņas būs viena odze. Kamp odzi aiz astes, svied pār kreiso plecu, tad paliks āda rokā. Bet ja to nedarīsi, tad klāsies nelabi."

Ja, kā pārgājis, saimniekam pirmais vārds: "Ej rudzus pļaut!"

Izgājis pļaut, tā odze uz kopiņas. Kampis aiz astes, sviedis pār kreiso plecu, palikusies āda rokā. Pārnesis mājā ādu, gribējis gan sviest ugunī, bet nesviedis, ielicis savā šķirstā un izgājis atpakaļ pļaut. Aizgājis uz lauku -- redzot: skaista, jauna meita sienot viņam rudzus. Izsējusies - vēlāk puisis ies mājā, šī arī iet līdz, neatstājot vairs ne pēdas.

Vienreiz gribējis iet klāt gulēt; bet šī teikusi: "Tagad nenāc, kamēr pa gadu un seši nedēļi, tad varēsi mani ņemt."

Nu, un kas ir? Viņš pēc tā laika apprecējis to meitu, sadzīvojis seši gadi, trīs bērnus lai piedzīvojis. Bet vienreiz ierunājies par tam, kā toreiz viņu dabūjis. Tiklīdz ierunājies, tā šī raudot un činķstot, lai parādot to ādiņu! Domājis: tik ilgi nu dzīvo, jau trīs bērni, seši gadi, nekas nebūs -- parādījis arī. Bet kā parādījis odzes ādu, tā šī ādā iekšā un par odzi žagaros nozūd. Šis gan izlūdzies: "Mīļā sieviņa, nāc ārā!"

Nekā - šņācot vien, nenāk vis vairs ārā. Tā paliek. Te vienu vakaru šis iet basām kājām uz stalli gar žagaru strēķi gaŗām un tā šī krabac! papēdī iekšā - iedzēlusi, teikdama: "Nu es tev atdarīju, ko tu manām māsām darīji !"

Nomiris no tā dzēluma.