2. Galnieku Kate ar O. Ķirsteinu Kr. Misā. LP, VII, I, 512 (2).

Reiz viens puisis, pa mežu iedams, uzgājis zalti, gribējis nosist. Bet zaltis lūdzas: "Žēlo mani tagad, es tevi žēlošu uz priekšdienām."

Labi. Tad zaltis ieveda puisi vienā alā. Tur bija trīs ķēniņa meitas un viena govs. Vienai ķēniņa meitai bija pelēki svārki, otrai raibi, trešai sarkani. Bet drīzumā meitas palika par čūskām: viena par pelēku, otra par raibu, trešā par sarkanu čūsku. Pelēkā pirmā gāja govi bučot, tad gāja raibā, beidzot sarkanā. Kā bučos sarkanā čūska govi - govs pazuda. Bet nu čūskas puisi gribēja nokost. Tad puisis zalti lūdzās: "Žēlo nu mani, kā es tevi esmu žēlojis!"

Zaltis žēloja, čūskas atkal palika par ķēniņa meitām. Pēc tam zaltis sacīja puisim: "Ej mājā! rītā saimnieks liks tev auzas pļaut. Trešajā vālā tu redzēsi tādu pašu sarkanu čūsku kā te. Kad viņu sitīsi, tā paliks par visvisādu zvēru un visu pēc par cilvēku, par skaistu sievišķi. Bet novelc tai sarkanos svārkus un sadedzini tos."

Labi. Pāriet mājā, pļauj, ierauga sarkano čūsku un norauj tai svārkus, bet dedzināt nededzina tos, labāk aiznes uz mežu. Tur palika apakš ciņa sarkanos svārkus. Tas nu tas. Pēc tam itin drīzā laikā puisis apņēma šo skaistuli par sievu un dzīvoja - cik ilgi? - to nezinu. Bet tad vienreiz sieva uzplijās vīram, lai atdodot viņas sarkanos svārkus, ko toreiz uz lauka norāvis. Vīrs domāja: "Kālab ne?" un veda sievu uz mežu, izņēma no ciņa apakšas noglabātos svārkus un atdeva tos. Tiklīdz atdeva, sieva vienā acumirklī uzrāva svārkus mugurā, palika atkal par tādu pašu sarkanu čūsku kā toreiz un nodzēla savu vīru.