3. I. Johansone Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvojusi zvejnieka atraitne ar savu dēlu Jāni. Jānis bijis vēl mazs un viņa pelnījusies ar tīklu lāpīšanu. Būdiņa, kuŗā viņi dzīvojuši, bijusi ļoti sakritusi un tās iekšienē bijusi redzama liela nabadzība.

Kad Jānis paaudzies, viņš gājis pie kaimiņa par puisi. Kādu dienu saimnieks viņu aizsūtījis sienu pļaut. Pirmo dienu nopļāvis pļavu un otru dienu pļāvis gar kalna apakšu. Pašā pusdienas laikā, Jānis, piekusis no pļaušanas, atsēdies ieēst līdzpaņemto maizi un piedzert no krūzes ūdeni.

Te no otras puses kalna iznāk viena daiļa meita, pieiet pie Jāņa un saka: "Dievs gausina!"

Jānis saka: "Paldies!" un prasa, no kurienes šī tāda, jo viņš šo redzot pirmo reizi un visas citas meitas viņam esot pazīstamas. Meita saka, ka viņa nevarot teikt, kas viņa tāda un no kurienes, bet ja šis apņemoties viņu no auna gara atpestīt, tad gan dabūšot zināt. Jānis saka, ka viņš gribot viņu atpestīt, bet tik lai sakot, kas jādara.

Meita nu stāsta, ka pēc darba beigšanas lai nākot uz kalnu un pieklauvējot trīs reizes, tad būšot redzamas durvis, pa tām lai ejot lielā zālē un tur viņš ieraudzīšot ēdienus un dzērienus, lai labi paēdot un tad, lai ejot tai istabiņā, kas stāvot pa labi. Tur viņš ieraudzīšot uz zīda spilvena guļam čūsku ar zelta kroni galvā. Kad pulkstens nositot divpadsmit, lai ņemot čūskai pie galvas un žņaudzot. Tad nākšot pa visām durvim iekšā gan mazas gan milzīgi lielas čūskas un metīšoties viņam virsū, taisīšoties dzelt bet lai izturoties mierīgi un tik turot to čūsku ar kroni, tad nekāds ļaunums nebūšot. Kad pulkstens sitīšot vienu, tad visas čūskas atkal aizbēgšot. Tad viņš varot čūsku laist vaļā un iet uz māju. Tā viņam jādara trīs naktis un ja viņš to varēšot izdarīt, tad būšot laimīgs cilvēks.

Jānis apsolās un, darbu beidzis, aiziet mājā. Nevienam nekā nesaka, klusi izzogas no mājas un aiziet uz kalnu. Viņš visu. tā izdara, kā daiļā meita viņam mācījusi, un beidzot nokļūst istabā, kur čūska guļ. Viņš saņem to pie galvas un sāk žņaugt, te saskrien pilna istaba ar čūskām, tās šņāc un taisās Jānim dzelt, bet Jānis visu iztur. Kad pulkstens nosit vienu, čūskas nozūd.

Jānis noguris aiziet uz māju un iemieg. Rītā saimnieks brīnās, ka Jānis nekad nav bijis jāmodina, kā šo rītu. Tā tas notiek arī otru dienu, bet trešo dienu čūskas šņāc daudz stipŗāki un viņu skaits ir uz pusi lielāks, kā pirmo dienu. Bet Jānis tik tur čūsku ar kroni. Te pulkstens nosit vienu, notiek liels sprādziens un Jānis paģībst. Atmodies viņš redz sev brīnum daiļu jaunavu ar zelta kroni galvā, tā viņam pateicas par glābšanu un saka, vai negribot ar viņu dzīvot šai pilī. Viņa esot ķēniņa meita, bet kāda ragana to nobūrusi par čūsku.

Jānis ar savu māti aiziet uz pili dzīvot un dzīvo laimīgi, kamēr tie mirst.