4. Teicēja 35 g. veca I. Strode Višķu pag.

Vīns cylvāks guoja uz mežu. Īt jis un navar paīt uz prīšku aiz cyuškom. Cylvāks dabuoja lobu rungu un suoka sist cyuškas. Cik jis ni nūsyt, vys vairuok jam uz ceļa stuov.

"Īšu atpakaļ un atīšu uz mežu cytā reizē, kad nabyus tik daudz cyušku, dūmuoja guojējs un atsagrīzja īt uz sātu. Ceļā jis satyka cylvāku un prosa jam : "Kur tu ej ?"

Guojējs izstuostīja, ka gribējis īt uz mežu, bet ceļā saticis daudz cyušku; gribējis juos vysas apsist, bet sitis, sitis un naticis puori. "Nalabi padarīji, ka tik daudz cyušku apsyti, tev byus slykti," pasacīja cylvāks. Tad cylvāks soka: "Lein munā kārmanā un vysu izzynuosi!"

Guojējs īleida satyktuo cylvāka kārmanā un īt tuoļuok. Cik jī naguoja, īguoja vīnā pagrobā un redz, ka aiz golda sēd cīši skaista meita un raud.

"Kuo tu raudi?" prosa īguojējs.

"Kai man narauluot, ka ļauns cylvāks pus saimes munas apsyta?" atbildēja meita.

"Bet es jam ituo naļaušu," soka meita. "Kū tu jam izdarīsi?" prosa īguojējs.

"Es jū nūciersšu! Jam leiduma ir mīži un tur es paleisšu zam mīžu stotim, kad jis mīžus jems, es jū nūciersšu!"

Guojējs izguoja nu pagroba, paguoja kaidu gobolu un soka uz cyušku sitēja: "Tagad leiņ uorā nu kārmana!"

Cyušku sitējs izleida un guojējs prosa: "Vai dzierdēji, kas tev byus?"

"Dzierdēju gon, bet kū maņ darīt?" prosa cyušku sitējs. "Tu aizej uz kalēju, izkal lyuškas um treis dzelža vāzdas; tad pajem vysas sīvīšu drēbes un atej uz mīžu stotim; stotus nūguoz ar kuorti un cyuškas samīdz lyuškuos, bet ar vāzdam sit leidz tam laikam, cikom cyuška paliks par cylvāku. Tad cyuškas uodu nūgloboj un nasoki nikam, cikom dzeivuosi, kur nūglabuoji," pamuocīja cyušku sitēju guojējs un aizguoja sovu ceļu. Cyušku sitējs aizguoja uz kalēju, izkola lyuškas un treis dzelža vāzdas, pajēmja kuorti un sīvīšu drēbes un atguoja uz leiduma mīžu stotim. Nūguozja cyušku sitējs vīnu stotu ar kuorti, cyuškas nabeja; nūguozja ūtru - cyuškas nabeja. Zam trešuo stota gulēja sasaritynuojuse cyuška un gribēja cyušku sitēju nūkūst, bet jis paspēja samīgt jū lyuškuos, un suoka ar dzelža vāzdu sist. Syta, syta, sasyta pyrmū vāzdu, bet cyuška kaida bejuse, taida ir. Taipat sasyta ūtrū dzelža vāzdu, bet cyuška beja, par cyušku ir. Pajēmja cyušiu sitējs trešū vāzdu un suoka sist. Syta, syta un redz, ka lyuškuos palyka tik cyuškas uoda un blakus jam stuovēja plyka, skaista sīvīte. Cyušku sitējs apvylka meitu atnastuos drēbēs un nūvedja uz baznīckungu nūkristīt, bet cyuškas uodu, nikam naradzūt, īnesja mežā, izurbja ūzūlā caurumu, ībuozja tymā caurumā uodu un aizsyta caurumu ar topu. Cyušku sitējam tei meita tai patyka, ka jī tyuleņ pēc nūkristīšonas sasalauluoja, atguoja uz sātu un dzeivuoja ilgus godus. Jau jīm beja pylna ustaba bārnu un abi jau beja palykuši vaci.

Vīnu reiz veirs ar sīvu sasalomuoja un sīva soka: "Atdūd munu rūtu!"

,,Kū jei man tagad izdarīs?" dūmuoja veceļs, aizvedja sīvu uz mežu, un paruodīja tū vītu, kur nūglobuota uoda. Sīva ar nogim izruovja topu, izvylka uodu, palyka par cyušku un nūcierta cyušku sitēju.