5. Teicējs J. Filšs Rēzeknē. Kultūras balss kr.

Sen-senejūs laikūs vīns zemnīks pyrmā Leldīņu dīnā izbraucja ar laivu pa azaru. Brauc zemnīks un redz, ka uz azara solas stuov smuka meita un gauži raud. Zemnīks suoka vaicuot meitai, kuo jei te stuov un raud, kaida jū nalaime apjēmja? Meita jam atbildēja: "Es esmu nūluodēta jau daud.z godu un nikas manis navar nu šenis izvest!"

Zemnīks otkon vaicoj: "Kai nu tevis var nūjemt luodēšonu?" Meita atbildēja zemnīkam: "Jo tu gribi mani globt, tad ūtrā godā pyrmuos Leldīņos atej uz itū pat vītu un kas te byutu, vai nabyutu, apsedz ar golda pologu, uz ktira tu pyrmuas Leldīņos atsagavēsi, pabučoj tū un tai tu mani gluobsi!"

Meita, pasacījusi ntūs vuordus, tīpat izgaisa. Zemnīks atguota uz sovu sātu un par itū nūtikunrtmikam nikuo napasacīja.

Ūtrā godā zemnīks pyrmuos Leldīņos nūbrauc ar laivu pa tū pašu azaru uz solu, kur beja smukuo meita. Zemnīkam beja pajemts leidz ari golda pologs. Atbrauc zemnīks uz tū vītu, un redz, ka tī, kur paguojušā godā stuovēja smuko meita, tagad gu lels un gars tuorps. Zemnīks nūsabeida un ni par kū navarēja pabučuot ituo tuorpa. Tad zemnīks nūsabeidis, atsagrīzja īt atpakaj uz 1aivu. Kad zemnīks aizguoja, dzierdēja, ka nazkas cīši rauduoja, bet kad zemnīks pasagrīzja atpakaļ pasavērt, jau nikur nikuo nabeja.