V. Zacharska no J. Mičula Ludzā.

Senejūs laikūs dzeivuoja treis zvejnīki, kuri giustēja zivis, puordevja un par tū dabuotū naudu dzeivuoja. Vīnu reizi zveinīki izvylka teiklu, vēl naizjēmja zivis itn puordevja teiklu ar vysim zivim. Taišņi tymā laikā kūpā ar zivim beja izvylkta duorga zalta vāza. Tys, kurs nūpierka teiklu ar zivim, pasacēja, ka itei izvylkta zalta vāza tagad pīdar jam par tū, ka jis jū nūpierka kūpā ar zivim. Zvejnīki nagrybēja atdūt ituos vāzas kupčam un nūguoja vysi pi kēneņa pavaicuot, kam pīdar itei izvylktuo zalta vāza: jim voi kupčam.

Kēneņš isklausēja zveinīku un kupča lyugumu, pasacēja: "Itei zalta vāza pīdar kupčam, par tū, ka jis pierka teiklu ar zivim uz sovy s laimis."

Kū darīt zvejnīkam, ka jau pats kēneņš runoj, ka zalta vāza pīdar kupčam? Jī atdevja itū vāzu kupčam, kupčs pajēmja itū vāzu, gribēja nest uz sovu sātu, bet nu lelys prīcys vāza jam izkrita nu rūku uz zemis un pataisējuos par jaunu dzeivu un skaistu meitu, kaidu navar ni posokā aprakstēt, ni izstuostīt. Kupčs veras, ka nu zalta vāzys pataisējās meita, jis nūsabeida, bet meita daskrēja pi jaunuokuo zvejnīka un suoka jū bučuot un stuostēt, ka jei byus jam par sīvu. Kupčam tyka žāl meitys un jis otkon nūvylka vysus pi kēneņa pavaicuot, kam pīdar itei meita? Atīt jī vysi pi kēneņa, ruoda kēneņam meitu un vaicoj, kai kēneņš jīm pasaceis. Kēneņš īraudzēja meitu un jei jam nu reizis patyka. Jis runoj: "Itei meita pīdar man. Es jū pats pajemšu par sīvu."

Meita suoka praseit, ka jei grib byut jaunuokam zvejnīkam par sīvu, bet kēneņš pasacēja, ka jis nikam nadūs meitys, bet izmoksuos kotram lelu naudu. Vvsi zvenīki beja ar itū mīrā un taipat kupčs. Kai zvejnīki pajēmja nu kēneņa naudu un tai pat kupčs, vysi izguoja uorā un nūguoja uz sovu sātu prīceigi. Kēneņš īguoja pazavārtūs uz sovu leigaviņu - veras: tī nav meitys, bet stuov vacs pūds. Kēneņš sazadusmuoja un lyka izsvīst pūdu uorā un pasaukt pi juo tūs zvejnīkus un kupci, ka jī atdūtu jam naudu atpakaļ. Zvejnīki un kupčs atguoja un atdevja naudu kēneņam atpakaļ. Īt ji vysi uz sātu un lomuojas, veras pretim jūs izīt skaista meita un runoj: "Jyus nagribējīt manis pajemt, jyusim lobuoka nauda beja, bet tagad jyusim nav ni naudys, ni meitys."

Pasaceidama itūs vuordus, meita nūgaisa. Nu tuo laika zvejnīki nikod vairuok taidys laimis naredzēja. Vysu sovu myužu gon giustēja zivis, bet boguoti nabeja.