l. J. Henniņš no L. Dravnieka 1885. g. Sasmakā.

Vienreiz dzīvoja viens vecs pāris, tiem nebija neviena bērna. Tā sieviņa sacīja: "Kad jel Dievs mums tādu bērnu dotu kā šo kazlēnu, tad mēs arī to mīlētu."

Pēc neilga laika deve Dievs tiem meitu, bet kā kazlēnu iekš kazu ādas. Tā bija mudīga un strādāja visu darbu. Kad tā ganos gāja, tad māte uzlika viņai adekli uz ragiem un, mežā tapusi, tā nolika kazas ādiņu krūmmalī, palika par cilvēku, un mudīgi adīja.

Kāds saimnieka dēls, to noskatījies, gāja pie viņas mātes un precēja pēc tās kaziņas. Māte gan negribēja dot un sacīja: "Tu manu kaziņu nokausi."

Bet viņš apzvērējās, ka nekaušot vis, bet gribot par savu saimnieci. Māte arī tam iedeva to kaziņu. Kad citi uz laukiem strādāja, tad tā novilka savu kazas ādu un vārīja ēdienu un darīja visus saimnieces darbus, bet kad citi mājās nāca, tad tā atkal jau bija savā ādiņā.

Kādu reiz saimnieks liek uztaisīt smukas sievišķu drānas, un noskatījies, ka saimniece novelk savu ādiņu un noliek to uz bēniņa, kad ]audis uz lauku noiet, slepeni noņem to ādiņu un paglabā. Kad ļaudis nāk mājās, tad šī meklē savu ādiņu, bet nevarēdama atrast, iet stūrī un brēc, tad pienāk saimnieks ar jaunām drēbēm un lūdz, lai pārģērbjas. Šī gan apģērbjas sievišķu drānās, bet tomēr arvienu raud. Uz to laiku atnāk arī viņas māte un prasa: "Saimnieks, kur mana kaziņa?"

Bet saimnieks atbild, ka viņam nekādas kaziņas neesot. Māte sāk raudāt un rāties. ka saimnieks savu zvērestu pārkāpis un viņas kaziņu būšot nokāvis. Tad saimnieks atved skaistu sievišķu un saka, ka tā esot viņas kaziņa. Māte aiz priekiem nezināja ko darīt, bet nu arī meita negribēja vairs kazas ādiņas un no tā laika valkāja sievišķu drānas.