4. J. Liekniņš Vītiņā. Etn. I, 1891., 142 (24). LP, VII, I, 921 (4).

Reiz bijusi skaista meita un tai meitai kazas āda. Kad tā gribējusi, ielīdusi ādā un palikusi par kazu. Tomēr to iemīlējis kāds puisis un precējis. Kad tie pie altāra stāvējuši, meita palikusi par kazu un brūtgāns spraudis tai gredzenus uz radziņiem. Pēc laulības tā tāpat daudzreiz darījusi: pārvērtusies par kazu. Tomēr, kad ēdiena laiks nācis, tā to apgādājusi uz vislabāko; pēc tam ietinusies ādā, gulējusi uz mūrīša un gremojusi.

Reiz tā kukņā maizi cepusi. Viņas vīrs, augšā stāvēdams, to noskatījies. To atkal cilvēka veidā ļoti skaistu redzot, tam tā dikti patikusi. Viņš klusiņām no augšas nokāpis, pakampis ādu, kas turpat kaktā bijusi, un iesviedis krāsnī. Viņa sieva, to redzēdama, tikai iesaukusies: "Manas labās dieniņas beigtas!"

No tās reizes tā bijusi arvienu cilvēks.