5. K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas: LP, IV, 42, 5.

Kādiem vecīšiem nebijis neviena bērna. Reiz sieva guģējusies: "Žēlīgais Dieviņ, kaut mums jel būtu, ja vairāk ne, balta kaziņa par meitiņu."

'Te pēc kāda brītiņa ienākusi arī balta kaziņa un prasījusi vecīšiem darbu. Vecīši nezinājuši, ko atbildēt, kā brīnījušies, bet kaziņa no vienas tiesas teikusi: "Es jūs aptecēšu, apkopšu uz labāko, sakiet tik, kas man jādara!"

Vecīši likuši kaziņai lopus ganīt, bet kaziņa kaulējusies, lai dodot rokas darbu arī līdz. Devuši adekli. Kaziņa saadījusi vecenītei daudz zeķu un zimdu.

Bet vienu dienu vecenei iegribējies redzēt, kā tad kaziņa iespēj maz adīt. Klusītiņām aizlīduši ganībās un paslēpušies krūmos. Drīzi pēc tam kaziņa atnākusi ar lopiem ganībās, novilkusi kazas ādiņu un palikusi par daiļu daiļu meitiņu; tad pagrābusi adekli un adījusi tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši. Vecenīte klusām atkal pārgājusi un neteikusi nevienam, ko redzējusi.

Vienu dienu vecene sūtījusi kaziņu miltus malt, ko rītu maizi cept. Kaziņa gājusi; bet vecene bijusi aizsteigusies priekšā un paslēpusies. Kaziņa novilkusi ādiņu, palikusi par meitiņu un sākusi dzirnavas griezt; vecene turpretim ātri izlēkusi, paķērusi ādiņu un iemetusi ugunī. No tā laika kaziņa arvienu palikusi par meitiņu.