A. 401. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 129.

Kādai mātei nebija neviena bērniņa. Viņa gauži bēdājas un raudādama izsaka tos vārdiņus: "Kaut jele Laimiņa nāktu un man, ja vairāk ne, tik mazu bērniņu dāvinātu kā kaķīti." Laimiņa paklausīja un dāvināja sievai tādu bērniņu kā kaķīti.

Kādu dienu, kad kaķītis bija jau liels izaudzis, visi ļaudis izgāja rudzus pļaut. Mātei tai dienā jācep maize un tādēļ nezināja, ko iesākt: vai maizi atstāt; vai rudzus siet. Kaķītim mātes iežēlojās, viņš saka: "Māmiņ, ko nu tik daudz raizēties? Gan maizi izcepšu."

"Vai, meitiņ, tu maizīti ar kaķa nadziņiem. izskrāpēsi un, kas tad viņu ēdīs?"

"Nu, ko nu bēdā, gan būs laba --- eij tik vien uz lauku rudzus siet!"

Māte aiziet pie rudziem; bet viens puisis, ziņkārīgs redzēt, kā kaķītis ar maizi darbosies. Viņš, citiem neredzot, pārlien mājā, uzkāpj uz istabas augšu un žūr pa 1ūciņu. Krāsns izkurējusies, kaķītis sāk kopties: kaķa ādiņa pār galvu nost, kaktā iekšā, čauksturis rokā. Bet tikko piekuŗi brikst, te cepēja atminās, ka pabārsta nav. Nu poš uz klēti pabārstam, pakaļ. Bet kamēr šī pēc pabārsta, puisis no augšas zemē; tas sadedzina kaķa ādu un tad projām pie pļāvējiem. Pārnāk citi ļaudis - ak tavus brīnumus -- maizīte laba, meitiņa tāda pati, kā visi cilvēki. Māju ļaudis apstāj meitiņu, klaušina, prašina; bet ši ne vārdiņa atbildēt, cik kaunīga; cik priecīga. Vēlāk puisis izstāsta, ko padarījis.

Rudenī bija puisim ar meitiņu kāzas.