1. A. 402. Skolnieks J. Mežiels 1892. g. Blomu pag., V. Maldoņa kr.

Vienam tēvam bija trīs dēli, kuŗiem viņš gribēja izdalīt savu mantu, redzēdams, ka šie ļoti strīdējās pēc mājas. Tēvs nu izsūtīja viņus amatā pie kalēja, piesacīdams, kuŗš nokalšot tādu ķērdi, kas mājai apiet riņķī, ka ne trūkst, ne paliek pāri, tam tad piederēšot viņa māja.

Dēli atvadījās no tēva un aizgāja. Visu dienu pa mežu gājušiem, tiem pienāk vakars un viņi apgulstas. Rītā pamodušies, grib iet kopā tālāku, bet nevar uzmodināt jaunāko brāli. Vecākais brālis nu saka vidējam : "Ja tas miega pūznis nokaļ ķērdi, tad viņš var māju dabūt. Iesim tik projām, lai viņš guļ!"

Vecākie brāļi nu aiziet un atstāj jaunāko guļam. Kad jaunākais brālis pamostas, viņš nevar saprast, kur vecākie palikuši. Vakar apgulušies visi kopā un nu viņš atrodas viens pats. Staigājot pa mežu, viņš uziet lielu alu, iet alā iekšā un tur atrod lielu zaļu vardi. Tā viņu uzrunādama saka: "Vai tu gribi pie manis palikt?"

"Kāpēc ne?"

"Nu tad tu būsi paēdis, padzēris un apģērbies, bet par to tev būs mani mazgāt trīs reiz dienā: no rīta pusdienā un vakarā." Jaunākais brālis bija ar to mierā un palika alā pie vardes

dzīvot. Pēc gada laika varde viņam saka: "Šodien taviem brāļiem dalīs māju."

Jaunākais brālis noskumis atbild: "Nu māna ķērde vēl nav kalta!"

Varde pielēc tam klāt, izņem no mutes zelta ķērdi un saka: "Ej droši uz māju, tur netrūks, ne arī paliks pāri!"

Kērdi saņēmis, brālis aiziet, bet varde sauc tam vēl no pakaļas: ".Ta māju neizdala, tad nāc atkal šurpu pie manis!"

Pie tēva nonācis, viņš ierauga arī brāļus nākam: vecākais ved savu ķērdi divi zirgiem, vidējais ar trim. Nu sāk mērīt, bet vecākajam liels gals trūkst, vidējam atkal liels gals paliek pāri. Kā jaunākais vilka savu ķērdi apkārt, tā nedz trūka, ne arī pāri palika. To redzēdams, tēvs saka: "Nu, mani dēli, jūs paši redzat. ka jaunākais ir viscītīgāki strādājis, tādēļ viņam paliks māja."

Vecākie brāļi ar to nav mierā un saka: "Mums visiem vēl vienu gadu jāmācās!"

Tēvs atbild: "Ja jūs visi esat mierā, tad māju dabūs tas, kas nopelnīs visskaistākās drēbes."

Jaunākais nav tam pretī un visi trīs dodas atkal ceļā. Viņi apgulstas tai pašā mežā, bet rītā nevar uzmodināt jaunāko brāli. Vecākie aiziet projām, bet jaunākais, vēlāku pamodies, uzmeklē turpat vardes alu un brīnās, ka vardei tagad līdz pus gurniem ir cilvēka kājas. Varde, viņu ieraudzījusi, saka: "Līdz šim tu mani mazgāji trīs reiz dienā, bet nu tik vajadzēs divas reizes mazgāt : no rīta un vakarā. Par to tu atkal būsi paēdis, padzēris un apģērbies."

Jaunākais brālis paliek tai alā un dzīvā priecīgs pa vecam. Pēc gada varde viņam saka: "Šodien taviem brāļiem dalīs māju." Nu tik vīrs atceŗas, ko tēvs sacījis, un nezina, ko darīt. Varde viņam parāda skaistas oficieŗa drēbes, kas ir pakārtas turpat pie sienas. Viņš uzvelk jaunās drēbes mugurā, aiziet uz tēva māju un atrod jau brāļus priekšā. Tēvam patīk skaistās oficieŗa drēbes un viņš saka uz dēliem: "Mani dēli, jūs redzat, ka jaunākajam brāļam ir visskaistākās drēbes, māja pieder viņam."

Vecākie brāļi atkal nav mierā un atbild tēvam: "Mums visiem trim vēl vienu gadu jāstaigā pa pasauli!"

Tēvs arī ir ar mieru un saka: "Kas no jums apprecēs visskaistāko sievu, tam paliks mana māja."

Visi trīs brāļi ir ar mieru un dodas atkal visi kopā ceļā. Vecākie brāļi sarunājas savā starpā: "Nu mēs vis vairs neiesim papriekšu! Kur viņš ies, tur mēs arī."

Nonākuši tai pašā mežā, viņi visi kopā apgulstas. Vecākie brāļi nu neceļas augšā un gaida, kad jaunākais celsies, bet tas nemaz netaisās uz celšanos. Pēdīgi tie apskaistas, aiziet projām un atstāj atkal jaunāko guļam. Jaunākais pamodies aiziet uz alu, kur ierauga, ka varde jau līdz pusei ir palikusi par cilvēku. Viņa saka jaunākam brāļam: "Līdz šim tu mani mazgāji divi reizes dienā. bet nu tev būs jāmazgā tikai vienreiz pusdienā. Par to tu būsi pa vecam paēdis, padzēris un apģērbies."

Tā nu jaunākais brālis mazgāja vardi atkal cauru gadu katru dienu, kamēr tā pēdīgi pārvērtās par skaistu jaunavu un izrādījās par princesi. Nu jaunava sniedza tam roku sacīdama: "Tu mani esi izmazgājis no burvības un izpircis no elles. Izej nu ārā, paklausies un paskaties, kas tur notiek!"

Viņš iziet ārā, redz kājeniekus un jātniekus kustamies, dzird taures pūšam un urra saucam. Kad viņš atkal ienāk istabā, tad princese saka: "Laid ziņu savam tēvam, lai viņš gaida un sataisās, ka ķeizars ieradīsies māju dalīt."

Tas arī viss tiek izdarīts. Tēvs, dabūjis ziņu, ka pats ķeizars nākšot pie viņa māju dalīt nevar vien nobrīnēties, kas ķeizaram tādu ziņu devis, ka viņš dēliem māju dalīšot.

Par to laiku jaunākais brālis tiek salaulāts ar princesi un paliek par valdnieku. Viņš uzvelk ķeizara drēbes, iesēstas ar savu jauno sievu karītē, kur priekšā aizjūgti četri zirgi, un aizbrauc uz tēva māju. Karīti pavada arī 1epns kaŗapulks. Vecais tēvs steidzas pretī saņemt kungus un redz, ka no karītes izkāpj jaunais ķeizars un ķeizariene. Viņš tos ieved savā būdiņā un pasniedz viņiem vecus krēslus, kur apsēsties. Ķeizars prasa: "Vai tu še viens pats dzīvā?"

Vecais atbild ; "Neesmu vis viens pats. Līdz ar mani še dzīvā divi dēli un trešais dēls vēl nav mājā pārnācis."

Tad ķeizars izprasa tēvam, vai dēli jau esot precējušies. Kad tēvs izstāsta; ka Precējušies, tad ķeizars liek aicināt tos šurpu ar savām sievām. Kad visi atnāk, tad ķeizars nostājas saviem brāļiem blakus un saka: "Brāļi, spriežat nu, kuŗam ir visskaistākā sieva!"

Vecākie brāļi nu krīt jaunākajam pie kājām un lūdz piedošanu, ka esot maldījušies un neesot bijuši mierā, ka jau pirmo reizi. māja atdota viņam. Jaunais valdnieks atstāj vecāko brāli tēva mājā; bet vidējo brāli ar sievu un tēvu ar māti aizved līdz uz savu pili un nu visi dzīvā laimīgi.