2. A. 402. T. Štauers Iecavnieku Lībiešos. LP, IV, 42, 1.

Vienam ķēniņam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz ķēniņš saka uz saviem dēliem: "Ejat precēt sevim sievas; kuŗš daiļāku apprecēs, tas dabūs valdību un paliks manā vietā par ķēniņu!"

Dēli aiziet pasaulē, apskatās - nevar diezgan patīkamas brūtes atrast. Atnāk atpakaļ pie tēva, tēvs saka tā: "Labi, es jums palīdzēšu sievas dabūt: uzgriežat uz kociņiem katrs savu zīmi, kociņus nolikšu ceļa malā un skatīšos, vai kādas meitas kociņus pacels. Ja pacels, tad nelīdzēs nekā: kāda pie tā kociņa būs pieķērusies, tāda tam jāapņem, kas to kociņu iezīmējis."

Tā paliek. Necik ilgi pēc tam divas meitas jau pacēlušas abu vecāko dēlu kociņus; bet muļķīša kociņu pacēlusi varde. Abi vecākie dēli drīzi jo drīzi apprecējās, bet muļķītim tēvs uzstāj, lai ejot to meklēt, kas viņa kociņu aiznesusi! Muļķītis aiziet noskumis - kur zini meklēt? Iet, iet - uz reizi lielā pļava ieraudzīs vardi, kuŗai viņa kociņš mutē. Nekā darīt - ņem to pašu vardi un dos pie tēva. Tēvs saka: "Kādu esi pacēlis, tādu apprecēsi- rītu būs kāzas!"

Muļķītis brīnum noskuma, ka viņam varde jāapprec, viņš noliek vardi, uz sava pagalvja un nerunā visu pavakaru ne vārda. Nokrēslā varde prasa kalponēm, kādēļ muļķītis esot noskumis?

Ā! citiem brāļiem sievas, viņam varde, kā lai nenoskumtu?" "Lai, lai!" varde atbild un izlec no istabas. Laukā tā iesaucas:

"Pūtiet vēji, lieli, mazi,

Uz manu tēvu, māti:

Lai man atnāk tādi zirgi,

Kādi te nevienam nav!"

To sacījusi, varde atkal atlec istabā atpakaļ un ielec muļķīša gultā. Muļķītis neko vairs nebrīnās, apradis jau ar vardi; bet no rīta, tad dabūja gan pabrīnoties: varde naktī pārvērtusies, par daiļu, daiļu princesi un sētas vidū atskrējuši zelta zirgi ar zelta karīti.

Muļķītis priecīgs bez gala, arī tēvs priecājas: pēc laulībām atdošot muļķītim valdību, jo viņam nu esot daiļākā sieva pasaulē. Labi - aizbrauc laulāties. Salaulājas, pārbrauc mājā, muļķīša sieva uz reizi nozudusi. Sāk meklēt, atron uz pagalvja atkal to pašu vardi. Vai tas nav posts? Ne nu tēvs arī vairs valdību atdod, nekā.

Muļķītis atkal bēdājas. Te otrā dienā tēvs iesakās: "Kas no jums var īsti saprast, kuŗam daiļākā sieva ir, kuŗam nav ? Tādēļ lai manas vedeklas izcep katra vienu baltmaizi citrīt uz brokasta. Kuŗai būs visgardākā, tā tiks par ķēniņieni un viņas vīrs par ķēniņu manā vietā."

Labi. Nokrēslā varde prasa kalponēm, kādēļ muļķītis esot noskumis?

"Kā nenoskumt? Citiem brāļiem sievas, viņam varde!" "Lai, lai!" varde atteic un izlec sētas vidū, iesaukdamās:

"Pūtiet vēji, lieli mazi,

Uz manu tēvu, māti:

Lai man atnes tādu maizi,

Kāda te nevienam nav!"

No rīta kalpones velk baltmaizi no krāsns ārā abām vedeklām; izvelk - kas tad nu kaiš - baltmaize vien tik ir. Beidzot, kad krāsns atdzisusi, tad tikai varde sāks rīkoties, viņa samaisa podu miltu ar podu pelnu visu kopā un tad iešauj pavisam aukstā krāsnī. Pēc tāda laika izvelk - es saku - maize tāda, kāda patiesi ne tai ķēniņa pilī kādreiz ēsta, ne arī redzēta. Visi brīnās - varde neko, guļ atkal uz muļķīša pagalvja un neliekas ne zinot. Bet abas vedeklas domā: "Pag, pag, raudzīsim mēs arī tā cept, kā varde, varbūt, mums vēl pārāki izdosies!"

Labi - šīs arī samaisa podu miltu ar podu pelnu un iešaus aukstā krāsnī. Pēc laika vilks -- vadzi - ārā, nekā. Dari, ko redzi, nevar izvilkt, nemaz neturās kopā, ku- nu izvilksi? Beidzot sagudroja ar karotēm izsmelt ķuzi no krāsns, lai pasteigtos, kamēr ķēniņš vēl nav ieraudzījis tādas blēņas.

Ķēniņš bija uzslavējis vardes maizi par labāko. Tomēr vēl kaut kas tam iešāvās prātā: "Klausaities," tā viņš saka, "lai manas vedeklas pašu un izraksta tād.u kreklu, kādu vēl neviens nav redzējis,."

Abas vedeklas tūlin šuj un raksta, ko vien māk; bet varde nokrēslā paņem audeklu, izsviež pa logu laukā un tad pati izlec sētas vidū, saukdama :

"Pūtiet vēji, lieli mazi,

Uz manu tēvu, māti :

Lai man atnes tādu kreklu,

Kāda te nevienam nav!"

No rīta varde ienes apbrīnojamu kreklu ķēniņam; abām vedeklām arī gan ir, bet ne uz to pusi tāds, kāds vardei. Vedeklas domā: "Pag, pag, sviedīsim mēs arī audekli pa logu ārā, mums vēl pārāks krekls gadīsies!"

Labi - izsviež. Bet še tev nu: dubļaiņš vien tik palika, vairāk nekā.

Beidzot ķēniņam vēl kas iešaujas prātā: "Klausaities," tā viņš saka, "lai manas vedeklas rītu ar saviem vīriem atnāk pie manis uz mielasta ; kuŗai tad būs visskaistākais apģērbs, tā tad patiesi paliks par ķēniņieni un viņas vīrs manā vietā par ķēniņu.

Abas vedeklas tūliņ greznojas uz posta, bet varde nokrēsla izlec laukā. sacīdama: "Pūtiet vēji, lieli mazi,

Uz manu tēvu, māti:

Lai man atnes tādas drānas,

Kādas te nevienam nav!"

No rīta varde atkal pārvērtusies par daiļu princesi un drānas tai vienā zeltā, dimantā. Muļķītis priecīgs bez gala. Drīzi jāiet pie tēva uz mielasta. Ieiet tur - visi brīnas par muļķīša sievu, tēvs arī. Sāk ēst. Bet muļķītim nazis, kas aizmirsies; tas ieskrien atpakaļ savā istabā; un ko domāt, te ierauga apakš savas gultas kaula kažociņu.

"Tādas blēņas te mētāsies!" viņš iesaucas un iemet kaula kažociņu krāsnī, lai sadeg. Atiet atpakaļ pie mielasta, šie neko, tik pamana, ka muļķīša sieva tāda ērmīga paliek un uz reizi ar labo roku aizlej vienu kaŗoti viruma aiz piedurknes; ar kreiso roku atkal aizmet vienu noskrubinātu kauliņu pār galdu - vairāk nekā. Abas pirmās vedeklas domā: "Ja viņa tā dara, tad mums arī jādara; varbūt, ka tā labi!"

Tās arī aizlej kaŗoti viruma aiz piedurknes un pārmet kauliņu viņpus galda. Bet kā šīm piekrāpās! Virums notašķīja apģērbus, kauliņi iesprāga ķēniņam acīs.

Ķēniņš gan nekā nesaka, tomēr jāiet ārā pieri mazgāt pie akas. Bet tavus brīnumus - nemaz nevajadzēja pie akas iet:

sētas vidū dzidra upīte gadījusies un tanī peld gulbis sniega baltumā. Ķēniņš nomazgā upītē savu pieri un tad steidzas iekšā, sacīdams: "Muļķīti - tur nekā darīt - tava sieva tā daiļākā! Tu esi mans pēcnācējs un viņa tava ķēniņiene!"

Pēc mielasta jaunais ķēniņš ar savu ķēniņieni aiziet uz savu istabu. Te uz reizi tas pamana, ka sieva apakš gultas kaut ko meklē. ' "Ko tu tur gribēji?"

"Gribēju savu kaula kažociņu!" "TO Sadedzināju!"

"Vai! kam tu to darīji? Es tev būtu parādījusi vēl tūkstošreiz vairāk mantas nekā .iau rādīju, ja tu būtu mācējis paciesties. Tomēr kas darīts, darīts. Redzi, es biju ķēniņa meita; māte man mazai nomira, bet tēva pili velni apsēda un mani nobūra par vardi. Tagad esmu patikusi vaļām."