3. A. 402. Jānis Ozols Secē. LP, V, 119, l.

Vienam ķēniņam bija trīs dēli, un tie visi trīs bija iedomājušies reizē precēties.

"Labi!" tēvs atteic, "liegt neliedzu jums, bet atnāciet man drusku līdz tur kalnā."

Uzkāpj kalna galā, tēvs saka: ,;Esmu vecs un vienam no jums valdību atdošu, to zinu; bet kuŗam, to vēl nezinu: tādēļ sviedīšu no kalna augstuma trīs dzelzs ķūzes pasaulē; jājiet tām ķūzēm katrs pa savu ceļu pakaļ. Kur tad katrs savu ķūzi atron, tur viņam jālūko apprecēties; bet kuŗš, precēdamies, daiļāko Sievu būs atradis, tam atdošu valsti."

Un tēvs nu, pagriezies pret rītiem, aizsvieda pirmo ķūzi; pagriezās pret vakariem, aizsvieda otru ķūzi; pagriezās pret dienvidiem, aizsvieda trešo ķūzi. Dēli tūlin sasedloja zirgus un aizjāja. Papriekšu jāja kopā; bet tad gadījās trīs celi: viens gāja uz rītiem, otrs uz dienvidiem, trešs uz vakariem. Pie katra ceļa bijis stuburs un uz tiem stuburiem stāvējuši uzraksti. Pirmajam ceļam bija šāds uzraksts: "Kas jās pa šo ceļu, to nokaus ar zobinu!" otram: "Kas jās pa šo ceļu, to pakārs karātavās!" trešam: "Kas jās pa šo ceļu, to nošautīs ar smalkiem žagariem!"

Tādi uzraksti gan nebija patīkami, bet ko darīsi? Tēvs sūtījis -- jājāj. Vecākais dēls nu aizjāj uz rītiem pa pirmo ceļu, viduvējs uz vakariem pa otru ceļu, jaunākais uz dienvidim pa trešo ceļu.

Vecākais sajāja trīs dienas neapstādamies, trešās dienas vakarā iejāja mazās mājiņās, kur veca māte vārīja dažādas zāles. Padeva labvakaru un iesāka runāt, bet vecmāte atsacīja: "Zinu, zinu, kurp jādams: jāsi ķūzei pakaļ, precēsi sievu; bet tev vēl jājāj pār trim ķēniņu valstim, iekams nokļūsi tai pilī, kur ķēniņa meita mājo, kur ķūze apstājusies. Tomēr --- to saku tev --- iekšā tur netiksi, jo pils vārtus apsargā divi lieli milzeņi; tie nokauj katru kas tikai pilī kāju speŗ."

To dzirdēdams, vecākais dēls satrūkās un iesāka lūgties: "Māmiņa labā, piedod man nedienās padomu!"

"Labi, dēls -- došu gan! Še tev šis mazais zāļu trauciņš. Turp nojādams, gaidi pusnakti, kad milzeņi īsu brīdi aizsnaudīsies, pielieni tad klāt; dod viņiem zāles saēsties, tad tie veselu stundu gulēs kā miruši. Bet Par to laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs. Pakamp meitu, steidz zirgam mugurā un jāj, ko māki, jo milzeņi, atmodušies, dzīsies jums pakal; bet tad tikai neskaties, no Dieva puses. atpakaļ, citādi mirsi bez žēlastības."

Vecākais dēls paņēma zāļu trauciņu un aizjāja pār trim ķēniņu valstim. Jāja, jāja. beidzot sajāja skaistu pili, kur ieraudzīja tēva sviesto ķūzi nokritušu un divus varenus milzeņus pils vārtos. Nu gaidīja pusnakti, kad milzeņi iesnaudīsies. Pienāca pusnakts - milzeņi stāv; stāv - te piepēži sāks tikai galvas slīgt arvienu zemāk, arvienu zemāk, kamēr beidzot žods atduŗas krūtīs un snaudiens klāt. Nu vecākais dēls aizmanījās ar zāļu trauciņu, piešāva tiem pie deguna un iemidzināja uz veselu stundu. Bet par to laiku iesteidzās pils augšistabā, saņēma ķēniņa meitu pa vidu, uzcēla zirgā un prom, ko māk. Un nebija jājis ne jūdzes zemi - dzird : milzeņi turpat uz papēžiem, trokšņodami, ka bail un to vien gribēdami, lai bēglis paskatītos atpakaļ Bet viņš neskatījās vis un tā laimīgi pārjāja mājā pirmai. Tēvs priecājās par tik daiļu līgavu, sacīdams: "Tev laikam valdība piederēs; diezin vai jaunākie brāļi daiļākas apcels."

Otrs brālis sajāja trīs dienas neapstādamies; trešās dienas vakarā iejāja mazās mājiņās, kur atrada vecu māmiņu. Padeva labvakaru un iesāka runāt; bet māmiņa atsacīja: "Zinu, zinu, kurp jādams: jāsi ķūzei pakaļ, precēsi sievu; bet tev vēl jājāj pār trim ķēniņu valstim, iekams nokļūsi tai pilī, kur ķēniņa meita mājo, kur tēva ķūze apstājusies. Tomēr - to saku tev acīs - diezin; vai dzīvs pārnāksi."

To dzirdēdams, otrs dēls satrūkās un iesāka lūgties: "Māmiņ labā, piedod man nedienās padomu!"

"Labi, dēls - tev pazemīga sirds: ja turp nonākdams, mācēsi tikpat pazemīgi lūgties, tad veiksies labi - ievēro to."

Otrs dēls aizjāja pār trim ķēniņu valstim; beidzot atrada tik skaistu pili, ka acis apžibēja; pils priekšā gulēja tēva ķūze. Iegāja pili --- nevarēja beigt ne atskatīties; bet cilvēka neviena tur neatrada. Neko darīt -- izgāja pils dārzā -- varbūt tur būs cilvēki,

bet nebija vis. Arī pils dārzs bija skaists bez ziņas : āboli tādi, ka netik ne acis nolaist un sirds kārot kāroja iebaudīt kādu. Nu, un tā norāva arī vienu. Bet tai pašā brīdī pikta vecene gadījās dārzā, brēkdama: "Karātavas, karātavas! kas vēlējis tev aiztikt ābolus?"

Bet otrs dēls mācēja lūgties: "Māmiņa mīļā, kam pukojies velti? Tev arvienu bija laba sirds, kas ciemiņu mieloja, laipnībā sagaidīja, bet šodien tīšām izrādies tāda, it kā mani neieredzētu. Ja esmu pārskatījies -- piedod tad; rādi laipnu vaigu, lai ciemiņu neskumdinātu."

Vecene, tādus pazemīgus vārdus dzirdēdama, palika rāmāka; beidzot palika vēl tik godīga, ka iesāka tērzēt un apvaicāties, ko esot nācis tik tālu ceļu?

Tā un tā - dēls izstāstīja: "Pēc līgavas nācu."

"Ai, dēliņ! tā līgava daiļa bez gala; viņa mīt pilī, augšistabā; bet gŗūtumi ceļā tev stāsies, iekams iemantosi šo daiļumu. Redzi, trīs naktis tev jāguļ līgavas istabā, bet tā, ka ne ar acim viņu vērotu, ne ar pirkstiem aiztiktu. Viens acu uzmetiens visu var samaitāt; vai spēsi to?"

"Spēšu!" otrs dēls atteica un iegāja pie līgavas. Bet durvis vērdams, jau līgavas daiļums pazibēja istabā. Tomēr viņš aizvēra acu vākus, lai acis nekārotu priekšlaikā daiļumu lūkot.

Tā nabadziņš saturēja trīs dienas, trīs naktis acis aizvērtas un izcieta, ko bija apņēmies. Ceturtā dienā, tad cēla daiļo līgavu zirga un gavilēdams pārjāja pie tēva. Tēvs, otram dēlam vēl daiļāku līgavu redzēdams, priecājās ļoti un sacīja tā: "Ja jaunākam dēlam, pēdelīšam, nebūs līgava daiļāka par tavu, tad mantosi valsti. Bet neticu vis, vai maz jel iespējams vēl daiļāku pasaulē apcelt."

Trešais brālis sajāja trīs dienas neapstādamies; trešās dienas vakarā ceļa gals beidzās jūras malā. Ko nu? Staigāja, staigāja domādams šā, domādams tā - te pacēla acis, ierauga mazu mazu meitiņu no jūras izpeldam; tā saka: "Zinu, zinu, kurp jādams! jāj ķūzei pakaļ, precēsi sievu; bet tava ķūze atskrēja jūŗas salā, kur savu kāju nedrīksti spert, tur tava līgava ir rupucis - vai precēsi tādu?"

Ja liktenis lēmis, tad jāprec, vai rupucis, vai kas," dēls atbild. "Labi, tad atdod savu gredzenu - nesīšu līgavai." Jaunākais dēls nomauc gredzenu un iedeva meitiņai. Tā paņēma gredzenu un aizpeldēja atpakaļ. Ne cik ilgi -- liels rupucis izpeld malā un jaunākā dēla gredzens rupucim pirkstā. Neko darīt - sēdina to pašu rupuci zirgā un jāj pie tēva.

Pārjāj -tēvs noskumst, pēdelīša nelaimi redzēdams; viņš noslauka asaras un saka tā: "Dēli! pēdelītim iztapdams darīšu

tā: Lieciet katrs savai līgavai nākamu nakti palagu aust; kuram laimēsies skaistāku izaust, tam atdošu valdību."

Dēli mierā, jo vecākie brāļi domā: "Ko tāds rupucis izaudīs? Mūsējās pārspēs."

Vakarā jaunākais brālis ieguļas gultā un savu rupuci pieņem blakus. Naktī atmožas - kas tas? - istabā gaišums; apskatās labi - āre, kā nebūs gaiss? Rupuča vietā tik daiļa princese guļ blakus, ka no liela daiļuma pat istaba gaiša. Viņš priekā nezin vairs, ko darīt; bet līgava ierunā: "Rimsti vēl priecāties un nesaki nevienam, ko šonakt esi piedzīvojis, vēl nav mans laiks; tu redzi, kur rupuča ādiņa plānvidū gaida, paies pusnakts, man jālien atkal iekšā. Bet tamēr pasteigšu palagu aust."

To sacījusi, daiļā līgava paņēma gultas palagu, pārplēsa pa vidu un izmeta pa logu. Rītā pēdelītis piecelsies, atron loga priekšā varenu palagu: sudrabs, kas sudrabs. Vecākiem brāļiem arī gan bija palagi - nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt! Tēvs ļoti priecājās par pēdelīša laimi un sacīja tā: "Vai tu redzi, ko rupucis iespēj? Tā tikai mēs nicināt mākam to, bet, paskat, paskat, kas par rokas darbu tādai! Tādēļ lieciet vēl katrs savai līgavai nākamu nakti kreklu šūt; kuŗam būs skaistākais, tam atdošu valdību."

Vakarā jaunākais brālis ieguļas gultā un savu rupuci pieņem blakus. Naktī atmožas - kas tas? - istabā gaišums; apskatās labi - kā nebūs gaišs? Rupuča vietā daiļa, daiļa princese gultā gadījusies. Viņš priekā nezin vairs ko darīt; bet līgava ierunā: "Rimsti vēl priecāties un nesaki nevienam, ko šonakt pieredzēji. Esmu ķēniņa meita; mani aizbūra par rupuci jūŗas salā; vēl vienu gadu rupuču ādiņa jānēsā, tad kļūšu vaļā; tādēļ pacieties to gadu un neteic nevienam, kas tava līgava īsti tāda."

To sacījusi, līgava izkāpa no gultas, paņēma krekla, pārplēsa pa vidu un izmeta pa logu. Rītā pēdelītis piecelsies, atron loga priekšā vareni izrakstītu kreklu - zeltā vien, zeltā vien. Vecākiem brāļiem arī gan bija krekli - nevar teikt, bet pēdelīša zelta kreklam ne klāt. Tēvs ļoti priecājās par tādu šuvēju un sacīja tā: "Pēdelīti, mans dēls! krekls tev bija labs - valdība tev pienākas; bet kur liksi rupuci, šo nejauko ķēmu? Tāda nevar ķēniņiene ne savā laikā būt, to saku tev acīs, vai tīk, vai netīk."

"Ai, tēt!" pēdelītis karstumā iesaucās, "mana līgava tikai dienā rupucis, naktī tā paliek par princesi un daiļa bez ziņas: visa istaba kļūst gaiša, kad daiļums parādās. Tādēļ pagaidiet rītu -- varbūt, ka rupucis nekulsies vairs mums pa kājām."

Vakarā jaunākais brālis ienesa ogles guļamā istabā, pieņēma rupuci blakus un gulēja līdz pusnaktij. Pusnaktī atmožas -- istaba gaiša, daiļā princese guļ gultā un rupuča āda nomesta pie kājugala zemē. Nu pēdelītis zibiņa ātrumā izlēca no gultas, paķēra rupuča ādiņu un iemeta oglēs, lai sagruzd. Pagāja pusnakts, daļai princesei laiks bija atpakaļ iet ādā, bet āda. pagalam. Šis smējās vien un priekā stāstīja, ka ādiņa sagruzdējusi; bet princese pārbijās, sacīdama: "Kam neklausīji mani? Kam nepaciesties ne to gadu? Es būtu kļuvusi vaļā, bet tagad man jāiet atpakaļ uz jūŗas salu un trīs gadi. vēl jāpaliek apburtai. Ja gribi mani pestīt, tad nāc tur salā un izciet manis labad, trīs gadi gan briesmas, gan sāpes - būs atkal viss labi." ,

To sacījusi, daiļā princese palika par ēnu un nozuda. Bet pēdelītis noskuma ļoti; viņš tūlin saģērbās, aizgāja uz jūtas salu un cieta trīs gadi, līgavas labad, gan briesmas, gan sāpes. Tā viņš tur sēroja, kamēr tad, trešam gadam izejot, skumjas pārvērtās par lielākiem priekiem Līgava visā savā daiļumā piestājās pēdelītim, sacīdama: "Nu esmu atpestīta - brauksim nu mājā!"

Pēdelītis pārnāca pie tēva ar daiļo līgavu - tēvs pārbrīnojās: "Jums, abiem vecākiem brāļiem, patiesi daiļas sievas, tu nenoliedzu; bet manam dēlam, pēdelītim, tam līgava saule, kas saule -- viņam atdošu valsti."