4. A. 402. R. Vulfs Ūziņos. LP, V, 119, 4.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs mirdams sasaucis visus trīs dēlus un teicis: "Še jums katram viena stabulīte, vairāk nevaru nekā atstāt; bet piektdienas vakarā pūtiet visi reizē šīs stabulītes un, kur tad katram atbalss atskan, tur ejiet brūtes meklēt."

Tēvs nomiris. Piektdienas vakarā dēli reizē pūtuši stabulītes un muļķīša stabulīte atskanējusi viņpus jūŗas Nu muļķītis braucis aiz jūras brūti meklēt. Pašā jūŗas malā ieraudzījis sēdam vardi Muļķītis aicinājis vardi: "Nāc, sēdies man blakam un brauksim mājā!"

Varde nosēdusies blakam un braukusi līdz Par to starpu arī gudrie brāļi pārveduši brūtes Visas trīs vedeklas gājušas viru mātei roku bučot; bet vīra māte vardi aizdzinusi projām: neļāvusi bučot. Kāzu dienā varde cepusi baltmaizi un rīkojusi citus ēdienus. Viņai tā strādājot palicis ļoti karsti, novilkusi vardes ādu un uzmetusi uz durvim. Bet par to laiku, kamēr nav apskatījies, gudro brāļu sievas iemetušas vardes ādu krāsnī, tā sadegusi. Un līdz ko sadegusi. tūlin vardei nākusi manta pa durvim, pa logiem, bet pati varde palikusi par skaistu, skaistu sievieti. Bet tai pašā brīdī skaistā saodusi gruzdumu smaku; skrējusi namā vardes ādu meklēt un ieraudzījusi krāsnī sadegušu. Nu

nabadzīte sabijusies un teikusi tā: "Kam dedzinājāt manu ādu nelaikā? Man vēl trīs dienas vajadzēja mugurā nēsāt. Tagad, līdz ko izgruzdēs, manta apstāsies nākt, bet tad, a būtum iemetuši īstā laikā ugunī, manta nāktu trīs dienas no vietas - nezinātum, kur būtum likuši."

Un tā arī noticis: līdz āda izgruzdējusi - manta nenākusi vairs.