5. A. 402. II. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Ķēnīnam bīši trīs dēli, ka ši bīš jau lieli, ta ķēnīc sacīš, ka nu šiem esot laiks sievas meklēt un iedevis katram dēlam vienu zelta lodi un sacīš, lai šie šaunot katrs savu lodi un kur iešaušot, no turienas šiem būšot jāņem sievas.

Vecākais dēls iešāvis savu lodi mežkunga mājā un šim bīš jāprecē mežkunga meita.

Vidējais iešāvis savu lodi lielkunga mājā un šim bīš jāprecē lielkunga meita.

Jaunākais iešāvis savu lodi žagaru čupā. Nu gāši uz to pašu žagaru čupu un meklēši lodi rokā. Izjaukuši visu žagaru čupu, bet lodes, kā nav, ta nav. Meklēši akal un pēdīgi atraduši lodi vardei mutē. Nu nekā, jaunākam bīsi jāprecē tā pati varde, jo ķēnīc bīš tā nolicis un savtdi nevarēš darīt. Jaunākais aicināš vardi līdz un šī nākusi ar. Bet ka nu jaunākais aŗ visu vardi aizgāš uz ķēnīna pili, tā visim smēši un jaunākais vais nezināš ko iesākt. Šim nu varde pagalam nepatikusies. Bet darīt ar vais nekā nav varēš un bīš vie jāpaliek mierā.

Kēnīc vēlēš, lai pirmais dzerot kāzas vecākais dēls un nu visi gāši uz kāzām. Vecākais sacīš, lai jaunākais ņemot vardi ar līdz, bet šis nesacīš vardei nekā un aizgāš uz kāzām vienc pats. Vecākais pamanīš šo vienu pašu un prasīš, kāpēc šis. nevedis vardes līdz. Jaunākais šā tā izgrozījies un sacīš, ka nākšot laiks, ta redzēšot. Sākuši dzert kāzas un priecāties. Bet nu ienākusi varen skaista sveša princese un šī jaunākam tā patikusies, tā patikusies un šis vairs negāš no šās ne solīša ar no un ar šo vienu vie runājies un dancoš.

Ka nu nodzēruši vecākam kāzas, ta pēc nedēļas dzēruši akal vidējam. Vidējais akal aicināš visus un sacīš jaunākam, lai šis vedot vardi ar līdz.

Bet jaunākais nesacīš vardei nekā un nevedis ar šās līdz uz kāzām un aizgāš vienc pats. Visi dzēruši kāzas un priecāšies, un akal ienākusi tā pati svešā princese un jaunākais vais no šās nelaidies vaļa un ar šo vien vie gāš un dancoš. Ka nu nodzēruši vidējam kāzas, ta nu bīš jādzer jaunākam kāzas. Bet jaunākais lūdzies, lai ķēnīc vē pagaidotiss un ķēnīc bīš ar' ar mieru.

Ka nu vienu vakaru jaunākais gāš gulēt, tā varde uzlekusi uz spilvina un noriktēsies uz guļu jaunākam līdzās. Jaunākais pārskaities un gribēš vardi sist; bet varde sacīsi: "Nesit, man sāpēs!"

Nu jaunākais apdomājies un nesitis ar. Vienu dienu nu ķēnīc sagūdrēš, ka šim vaigot tāda un tāda maka. Kura vedekla izšūšot vissmukāko maku, ta tās vīram šis adošot lielāko tiesu no visas savas mantas un valstības. Abas vecāko brāļu sievas ņēmušās šūdamas cauras naktis, bet varde nelikusies ne zinot. Ka vecāko brāļu sievas bīšas jau maku pašuvušas, ta nesušas ķēnīnam. Nu varde ar sapurināsies un piegāsi pie loga un sacīsi: "Rīta vēš, ziemeļa vēš, atnes man tādu maku, par kuŗu nav skaistāka!"

Tūlītās vardei bīš varen skaists maks klā un šī nesusi maku ķēnīnam. Visi nu brīnēšies un skatīšies un nosprieduši, ka tas esot varen skaists maks un tik skaista maka neesot abām vedaklām. Nu, ko nu? Lielākā daļa mantas un visas ķēnīna valstības nu pienāknsies jaunākam, jo vardei bīš vissmukākais maks un tā bīš nolikts. Bet abi vecākie dēli tikmē lūgušies ķēnīnu, kamē tas ar palicis un sacīš, ka vē būšot šo sievām kas jādara. Nu ķēnīc uzdevis tā: kura izaudīšot vissmukāko deķi, tā dēla sievai piekritīšot lielākā daļa mantas. Abas vecāko dēlu sievas audušas cauras naktis un ka deķi bīši gatavi, ta nesušas ķēnīnam rādīt.

Nu varde ar riktēsies. Šī piegāsi pie 1oga un sacīsi : "Rita vēš, ziemeļa vēš, atnes man tādu deķi, par kuru nav smukāka!" Tūlītās ar vardei bīš varen smuks deķis rokā un varde nesusi deķi ķēnīnam rādīt. Visi apskatīši deķi un pēdīgi nosprieduši, ka vardei esot vissmukākais deķis. Nu akal abi vecāķie gāši starpā un lūgušies ķēnīnu, lai tā nedarot un neadodot jaunākam lielākās daļas. Kēnīc gan negribēš vais ne dzirdēt, bet nu metusies ķēniņiene ar starpā un sacīsi, ka šī ar došot vienu darbu, un kuŗa vedakla to vislabāki izdarīšot, ta tās vīram ar kritīšot vislielākā daļa. Nu ķēnīc ar pieļāvies, jo šim ar varde nebīsi diez' kā pa prātam. Nu ķēnīniene devusi savu darbu: jāizcepot maize un kurai būšot vislabākā, tās vīram ar pienākšoties lielākā daļa. Abas vedaklas cepušas un ka maize bīsi gatava, ta nesušas rādīt. Nu varde akal piegāsi pie loga un sacīsi: "Rīta vēš, ziemeļa vēš. atnes man tādu maizi, par kuru nav labākas."

Tūlītās ar vardei bīsi maize klā un šī aiznesusi maizi ķēnīnam rādīt. Vardes maize bisi akal vislabākā un nu vairs ķēnīc

nekā nesacīš, bet atdevis lielāko tiesu no savas mantas un v alstības jaunākam dēlam un sacīš, lai šis taisoties uz kāzām. Jaunākais nu vīkšies ar. Kāzu dienā varde palikusies par cilvēku, jo šai apbūrums bīš beigās. Ka nu šī iegāsi pie jaunākā, ta šis šās nepazinis: Varde bīsi tā pati smukā princese, kuŗa nākasi uz abu vecāko brāļu kāzām, un kuŗas nevienc nepazinis, un kuŗa varen patikusies jaunākam brāļam. Ka nu jaunākais šās nepa- zinis, ta šī sacīsi: ,,Vai, vai! vai tā tu vairs nepazīsti savas vardes!"

Nu jaunākais bīš varen priecīgs un sākuši dzert kāzas. Ka nu ēduši kāzu maltīti, ta varde neviena kaulīna nesviedusi zemē, bet visus salasīsi un piegāsi pie loga un izsviedusi kaulīnus pa logu laukā. No kaulīniem izauguši varen smuki koki. Tā nu varde paņēmusi vīnu un izlēsi otrā pusē pa logu laukā. Tur nu izcēlies varen skaisc ezars. Nu skrēsas abas vecāko brāļu sievas ar un sviedušas kaulinus pa logu laukā, bet kaulini šām lekuši apakaļ sejā un vīnc ar satijis apakaļ sejā.

Jaunākais dzīvāš ar savu vardi laimīgi un priecīgi.