8. A. 402. St. Uļanovka Vilānos. Zbior wiadomos'ci do antropo1ogii krajowej, T. XVIII, 1895, 40'7--412, (46).

Bjeja tāvam treis dāli, jī bjeja izauguši lili i laiks jau ženeitīs [precēties] jīm. Tāvs pajēmja, īdevja sjev-kuram pa blisjai i soka tai: ,,Saunīt! .A kurs iz kuru pusi izsaus lūdi, tys nu tuos pusis i sīvu sjev pajims."

Paiēmja jī blisis nūguoia.. Vacuokijs kai suovja, tyka taišņi iz mīstu. Suovja vidišiy.s. tyka dzjerauņā (ciemā], a jaunuokijs tyka iz pīnra.

Nu, vot vacuokam vajag sīvys mjekIēt mīstā, jis nūguoja, sasvuotuoja kupča mjeitu, pataisjēja kuozys i atvjedja iz sāiu. Vidiškys nūguoja iz dzjerauni i dabuoja tāva-mjeitu, a trešyjs, jaunuokijs, nūguoja iz pūru i mjeklēja tī sīvys. Staiguoja, staiguoja - īleida lslūs dnbļūs, aizīt jam vokors, tymss - nu.

kur tagad byus puorgulāt nakti? Vieras: dag guņteya tuoli, tuoli. Vot, jis pazastjeidzjas mudruok i daīt pi ustabjeņis. Ustabjeņa mozjeņa, stuov iz vystys kuojis, iz vucyna rogu i grīžas. Jis soka: "Nūstuoj!"

Jei nūstuoia i izīt brīsmjeigi vaca buoba. Jai pīŗa izskruta, gari dzjelža zūbi, leikys kūka kuojis --- i soka jei sirdjeigi: "Kas tja kristjeits gors smird?"

Jis atsoka: "Fs nu kristjeitys zjamis, djēl tuo tai smird." "A kū tu gribi?"

"Suobjeņ, mīluo, nazasirdi tu iz mani! Es asmu atguojis briutis sovys mjeklēt. Ka tu zini, kur jei iraida, pasok tu maņ!" Jis prosa cīši, cīši mīleigi, cīši gūdjeigi.

Vot tjei buoba palyka loba i soka: "Zynu gon i pascjēšu tjev. Jei cik dīnys staigoj iz manim i jei tiuleņ byuškūtja tja. Pagaidi drusku, cikom iei atskrīs doncuot ar sovim briuguonim, ar valnānim."

Jis prosa otkon : "Buobjeņ mīluo, pīvuicjēj [pamāci] tu mani, kū maņ daŗēt, kab juos dabuot."

Vot jei pīscjēja jam nūīt vvdā i soka tai iz jū: "Labi, djēleņ, es tjevi pīvuicjeišu. Tu nazini, ka jei ira puorluodāta kjēniņeitja, valnim atdūta. A ka tu gribi juos dabuot, kai padaīēškys, hū ēs pascjeišu, tai dabuoškys. Kai jei atīškūtja, kai doncuoškūtia, byus jai moti izlaisti. Tu sagiun jū aiz motu i aptiņ stipri, stipri ap lobū rūku! Jei tūlaik pazataisjēškūtja par vardjevi i par čyusku ir par škierzlotu ir par vysaidim zvjērim. A tu nazavjerīs iz tuo, tur jū stipri i nalaid! Pjēc tuo jei palikškūtja par cīši baileigu buobu, tu nazavjērīs i prosi, kab jei nīunauktu gradzynu nu piersta i tjev dūtu. Tūlaik varēškys pajemt ju sjev!"

Cikom jī tī parunuoja, aizguoja jau pušnakts, jis dzi.erd, ka zjemja aizdudzjāja [sāka dunēt] - vieras: dūrs atsataisīja plotys, īskŗāja tjei - puorluodāta ķēninjeitja, a pjēc juos sješi valnāni i suoka doncuot. Jei doncuoja ar sjev kuram. Dancoj jī. dancoj, a juos mots gars pleivynoj tuoli. vjēju. Jis izstīpja rūku vīgleņom, giva aiz motu, aptyna ap rūku i tur nu vysa spāka, ka jei navar i pazakustynuot. Valnāni sazatriuka, a jei suoka taisjētīs par vysaidim zvjērim, par vysaidu bīdaklu. Jis tur, nalaid juos, pjēc tuo jei palyka par baileigu buobu, a jis vyss nalaid i soka: "Dūd maņ gradzynu!"

Jei padevja jau gradaynu i palyka par cīši šmuku jumpravu. Aizdzduoja [sāka dziedāt] gails, valnāni nūbāga, a jei palyka pi juo. Nu, jis ladas (taisās] jau vjast jū iz sātu i mjerkavuoj [domāja] tai: "Ka jei taida šmuka ira, to byus bruoļim žāl, ka jūs sīvys nava vys taidys šmukys."

Jis atdevja jai gradzynu i je; pazataisjēja par taidu mjeitu pušleidza, ka ni šmuka bjaja, ni našmuka. Nūvjadja jū iz sātu. Tāvs prīcuojas, ka jam byus tagad treis vadaklys, soka: "Vajag paraudzjēt, kura nu jūs byus poša lobuoka saiminīca?"

Pajēmja, idevja juom myltu, lai iz ūtris dīnys, iz brūkastim. pīcap kukuļu. Tjei puorluodātuo pajēmja myltu, rozjaucja [sajauca] ar jiudini, īlēja soltā cjepļā i izauga jai cīši šmuki kukuļi. Tuos divi īraudzjēja, i juos taisjēs jau taipat, kai tjei, a juom naizauga nikuo. Iz reita nas tāvam. Tjai jaunuokai cīši lobi kukuļi. Tāvs paraudzjēja i pazalilēja, ka i kjēniņč naād lobuokys. A tiīs divjēju bjeja taidi, nikur godni [derīgi], ka pīscjēja, kab cyukom izsvīstu. Pjēc tuo pajem jis, dūd juom pa gobulu šolka [zīda] dŗābis, lai sjev kura pataisa jam biņdzjukjeņu [svārkus]. Tjei jaunuokuo pajēmja sovu gobulu, sagraizjeja smolkom gabaleņom, attaisiēja lūgu i palaidja pa vjējam, pascēja tai: "Vjējs, vjjs, nūnas tū iz muna tāva sātu, lai jis maņ sašyun smukys dŗābis."

Tuo divi taipat sagraizjēja, iz juos pazavāruši [paskatījušās], pjēčuok šyva, syva, i nikuo loba nasašyva. Iz reita nas jī vysi sašyutys dŗābis. Tuos jaunuokuos cīši šmukys, tāvs rods [priecīgs], lilej, a ka īraudzjēja dorbu tūs divēju, tai lyka atdūt vīnys kolpam, a ūtrajai [? ūtras] ubadzjai.

Nu, byus au tagad atkuozys, taisa 1ylu gūdu, aizprosa [salūdz] daudz gostu, lai jau vysi pazavjer juo vadaklys, kaidys ir. Atsasāda aiz golda maltjeiti āst. Tjei jaunuokuo ād gaļi, suleņu jej vīnā pierduokņā, a ūtrā 1īk kaulys. Tuas divi ŗadz, kai jei dora, i juos daŗēškjeits taipat. Pjēc maltjeiti jei kai svīškūtja ar vīnu pierduokni, kur bjeja suleņa, tai pazataisjēja šmuku azari pjet sātu. Kai svīškūtja ar ūtru pierduokni, kur bjeja kauli, pataisjēja pretim pjet azari šmuku duorzu ar uobjeļnijcom i pučom (puķēm] i ūgom vysaidim. Tuos gribjēja padaŗēt taipat, kai suoka mātuot ar pierdtokņim, gostim aizlēja acs, a tāvam pīri puorsyta ar kaulim.

Par cik laika pjēc kuozom, prosas tjei puorluodātuo iz vjeiru; lai palaid jū gostūs iz tāvv. Jis palaidja, a jei kai nūguoja, tai tik ilgi tī cīmuojās, ka navaŗēja sagaidjēt juos, kad jei atīs atpakaļ. Jam ciši gars laiks bjez juos.

Jis sazajēmjās i nūguoja jū mjeklēt. Īguoja otkon tūs dubļūs, kur bjeja sjeņuok, daīt ji tuos buobys ar dzjelža zūbim, vaicoj: "Buobjeņ mīluo, može [varbūt] tu zini, kur muna sīva palyka?"

Jei atcoka: "Nazynu es, djēleņ, jei tagad nastaigoj iz mapa. Ej iz munu mjeitu, može jei zyna, lai pascjeis tjev."

Jis nūguoja, ecjēja, ecjēja ar kuojam tū pūru, daguoja pi ustabjeņis iz vystys kuojeņis, iz vucyna rogu. Tjei ustabjeņa grīžās, jis soka: "Nūstuoj!"

Jei nūstuoja i izīt brīsmjeigi baileiga buoba, vaca, ar dzelža zūbim, ar leikom kūka kuojom, ar izskititu pīri, i soka: "Kas tja kristjeits gors smird?"

Jis atsoka: "Es esmu nu kristjeitys zjamis; djēļ tuo i smird." "A kū tu gribi?"

"Buobjeņ mīluo, maņa atsyutjēja iz tjevim muotja tova, kah tu maņ pascjētu, kur iraida sīva muna, može tu zini?"

Jei atsoka: "Zynu gon!"

Pajēmja kači, apladjēja [sataisīja] par cylvāku, kai vajaga, i soka tai iz jū: "Ša tjev itū kači, ej azara molā i sjēdi tī. A ka vaicuos kas pi tjeva, kas jis ira, pasok, ka tāvs."

Jis pajēmja tū kači, nūguoja azara molā, atsasāda i sjād. Vieras: izlāc nu azara valnānc ar div rogu i vaicoj: "Kas tī iraida pi tjeva?'`

"Tys muns tāvs ira."

Soka valnānc: "Šys kauškys ar jū. labi, kaunīs!"

Suokā kautīs, kačš saplāsja jii, sakūdjāja brismjeigi, jis nūbāga azarā. Pjēc tuo izlācja valnānc ar četri rogi, suoka kautīs ar kači, kačš pīvjeicja i jū. Izlācja trešyjs ar sješim rogim, catūrtyjs ar ostoņi rogi, pīkts ar djesmit, vysi kuovās ar kači i vysim juobāg azarā. Pjēc tuo izlācja jau pats vacuokijs valns ar divjpadsmit rogu i vaicoj: "Kas tī iraida pi tjeva?"

"Tys ira muns tāvs." Šys kauškys ar jū. "Djēļ kam? Kaunīs!"

Kačš saplāsja, sakūdjāja, salauzjēja jam vysi rogi, jis cik dzeivs nūbāga azarā, i bāgdams aizzaklīdzja [iekliedzās] : "Es nagribu jau tovys sīvys, pajem tu jū sjīvu!"

Izdzyna jū nu jiudiņa, a jis pajēmja jū, juo vjeirs jau, i nūvjadja iz sātu. Jī nu tuo laika dzjeivuoja mīreigi, može i šūdīn vjāl dzjeivoj."