9. A. 40?. V. Zacharska Silajāņu pag.

Vīnam kēniņam beja treis dāli. Kēniņam atguoja ziņa nu cytas kēnests, ka jis itymā godā sovus vysus dālus precētu, bet ja tuo naizdarīs, tūlaik pats naby us por kēniņu. Dūmuoja kēniņš, bet nikuo loba navarēja izdūmuot. Vajaga kotrā ziņā precēt sovus treis dālus. Atsaucja jis pi sevis vysus dālus un soka jīm: "Miļī bārni, jyusim vajaga precētis šūgod, bet jo na, tad man vajaga atstuot šū vītu - nabyut par kēniņu."

"Nu labi!" pasacija vysi dali un aizbraucja svuotūs. Pats jaunuokais kur naaizīt, tur jū izdzan uorā, sacīdami: "Pi taida mulkīša īt, lobuok ttīlaik pavysam naīt pi veira un palikt par vacu meitu!"

Staiguoja jis vsur un ar tukšom rūkom atnuocja pi tāva. Divi gudrī bruoļi jau beja tur ar sovom sīvom. Tāvs, radzādams, ka vīnam, tam mozajam, nav 1eigovas, prosa: "Kuopēc pi tevis nastuov engels?"

Jaunuokais dāls tūlaik teicja-: "Es beju vysur un meklēju, bet nivīna nagrib īt, soka, ka es asūt muļkis!" . Tāvs jam atbildēja: "Nikuo navar izdarīt, ej vēļ pameklej!" Jis otkon aizguoja, bet taipat navarēja dabuot. Tad jis nu lela kauna naguoja vairuok uz sātu, bet aizguaja mežā. Īt un redz, ka par mežu nalela stidziņa īt. Jis laidijas īt pa tai stidziņai. Guoja, guoja un redz, ka stuov šyupuls pakuorts. Pīguoja jis kluot pi šyupuļa, skotas tur - sēd vardive un vaicoj: "Kuo tu meklei, cylvāks, kuo tu raudi? Izstuosti maņ sovas bādas!"

Jis paklausīja un vysu izstuostja vardivei. Tūlaik vardive jam soka : "Ja gribi pajem mani par sovu sīvu."

Tū dzierdādams, kēniņa dāls atbildēja: "Kuo tu jūkuoj, vai tu nazyni, ka as esmu kēniņa dāls un kū es ar tevi darīšu?" ,,Vāluok redzēsi!" atbiļdēja vardivīte.

Jis tūmār napaklausja un laidjās īt sovu eļu. Vardivīte suoka pakaļ jam lekt un runuot, lai vinu lobuok jem. Dūmuoja kēniņa dāls un sadumuoja jemt vardivi par sīvu un soka jai: "Labi, es tevi pajemšu par sovu sīvu, bet tu tepat dzeivuosi un nikur nanūlēc nu šyupuļa. Es īšu uz sāta un pasacīšu tāvam, lai taisa kuozas!"

Tai aizguoja kēniņa dāls un teicja: "Tāvs, maņ ir leigova, tais kuozas!"

Tūlaik tāvs soka vysim dālim: "Tagad jums vysim vajag atnest nu sovom leigavom kaut kaidu dorbu paruodīt, kai juos struodoj. Nu kaut pologu atnesīt."

Tī divi bruoļi prīcīgi aizguoja, bet mozais bruoļs bēdīgs dūmuoja: ,,Kur lai es īšu, muna leigaviņa ir vardivīte!"

Tūmār jis aizguoja pl juos un vysu izstuostja vardivītei. Vardive jam atbiļdēja: "Nu labi, pasēd te, es tyulen vē1 Iobuoku pologu tev atnesšu:"

Vardive aizlēcja uz pūru. Jauneklis redz, ka vardivīte pa pūru uz vīnu uz ūtru golu skrīn. Golu golā izskrēja jei nu pūra un atnesja pologu, lelu un smuku, un atdevja sovam jauničam. Jis beja ļūti prīcīgs, ka dabuoja, un dreižuok aizskrēja uz sātu.

Tur tāvs pasavēŗa pyrmuo dāla sīvas polosru uo teicja: "Nu, šis pologs varēs kotru dīnu uz gultas stuovēt!"

Ūtram bruoļam, sovam vidējam dālam, teicja: "Sis var pa svātdīnom stuovēt, jo tys ir lobuoks dorbs."

Kad jis pasavēŗa trešuo pologu, kuru taisija sīva nagudram dālam, teicja: "Šis ir vyssmukuokais un jū var likt tad, kad vīsi sabrauc!"

Tys vys gudrim bruolim napatyka. Tāvs otkon soka: "Bet tys ir par moz! Tagad atnesīt vēl kotrs pa golda pologam!" Gudri bruoļ: dreiži aizskrēja, bet muļķīts guoja rauduodams pi sovas vardivītes. Vardivīte īraudzeja sovu bryutguonu un suoka vaicuot: "Kas ar tevi nūtyka?"

Jis pastuostīja: "Tovs pologs vyslobuokais beja un tāvam patyka, bet jis vē teicja vysim, lai atnas golda pologus, es tuopēc raužu, jo zynu, ka tev nav taida!"

Virdivīte tyuleņ aizskrēja uz tū pašu pūriņu un atnesja vēļ skaistuoku golda pologu. Jauneklis dreižuok aizskrēja uz sātu, kur divi gudrī bruoļi jau runuoja ar tāvu. Tāvs apskatīja vacuokuo dāla drorbu un teicja taipat, kai pvrmū reiz, ūtram dālam ari taipat, un jaunuokam teicja: "Loba tova byus sīva, juos duarbs ir vyslobuokais."

Gudrīm bruolim otkon beja lelas dusmes.

"Bet tys vē nav vvss." teicja tavs, "tagad trešū reiz atnesīt nu sovom sīvom pa vatas koldram [svārkiem]!"

Gudrī bruoļi aizskrēja, cik dreiži varēja pi sovom leigovom, bet nagudrais otkon rauduodams atguoja pi vardivītes, un kad vardivīte dabuoja vysu zynuot, uotri aizskrēja pūrā un atnesja ļūti skaistu vatas koldru un atdevia sovam jauničam. Jis prīcīgs atskrēja pi tāva. Tāvs otkon tū Pašu pasacīja obirn dālim, un kad pasaskatīja vardivītes vatas koldru, nu breinuma teicja: "la uotruok gribu redzēt, kas ir tei par sīvīti, kura var tik labi struoduot."

Tāvs teicja vvsim dālim atvest sovas leigaviņas. "Tur aizejīt kuojom," runuoja ķēninš. "bet nu turīnis atbraucīt ar zyrgim!" gudrī bruoļi dreiži aizskrēja, bet nagudrais vēl vairuok lēja osoras, cikom aizgc,oja pi vardivītes nn izstuostēja vysu. "Nabādo," soka vardivīte, "es zyrgus dabuošu un vēl divējus."

"Bet kai tu paša?" prasīja nagudrais, "tu tak navari īt, jo tu naesi cylvāks, bet vardivīte ."

"Nu nikas, kaut kai aizbrauksim," pasacīja vardivīte un aizskrēja uz sovu pūru.

Jauneklis redz, ka vardivīte nu pūra izbraucja ar divējim zyrgim un paša jei nav vardivīte, bet nazkaida kēniņa meita. Jis prīcīgs atsasāda blakus sovai leigaviņai un atbraucja pi tāva. Gudrī bruoļi jau beja tur. Kēniņš par tū laiku, cikom dāli braucja pēc savom leigaviņom, iztaisīja boguotas kuozas. Paprīšku kēniņš sajēmja vacuokū dālu ar leigaviņu un redzēja, ka viņa taida vīnkuorša sīvīte. Tad sajēmja vyduskū dālu ar leigaviņu un redzēja, ka ari taida jei vīnkuorša sīvīte, bet drusku skaistuoka, kai vacuokuo dāla leigava. Kad kēniņš pasavēŗa jaunuokuo dāla leigaviņu, īraudzēja, ka tei ira vyssmukuoka un nūvēlēja tyulen jīm daudz laimes. Gudrim bruoļim tys pavysam napatyka, bet vajadzēja kūpā prīcuotis. Kad kuozas beja nūdzartas, jau beja lela nakts un vajadzēja īt gulātu. Muļkīša sīva aizskrēja, bet jis radzādams tū, skrēja jai pakaļ un īraudzēja, ka jei otkon palyka par vardvīti. Jis palyka dusmīgs un atguojis uz ustobu, gaidīja, cikom vardivīte atnuoks. Vardivīte otkon atskrēja, nūjēmja sovu vardivītes uodu un aizguoja gulātu. Jauneklis pajēmja tū uodu un sadadzynuoja. Kad pīsacēlās vardivīte un gribēja sovu uodu nūglobuot, redzēja ka uodas nav. Suoka vardive rauduot un soka: "Jau tagad es nabyušu vairuok tova sīva, tu jau esi manu montu sadadzynuojis. Kuopēc tu šūreiz man napasacīji, kū tu gribi darīt? Zyni, maņ tik vajadzēja tū uodu nosuot divi dīnas, tm tūlaik es byutu breiva, bet tagad vyss ir pagolam. Ar Dīvu!" pasacīja vardive un pazuda.

Jauneklis nu bādas pats sevi nūsuovja, bet tī vacuokī bruoļi vēl šūdīn laikam prīcuojas, ka nav vairs mazuaokuo bruoļa. Tai vyss kēniņa mantis palyka vacuokim bruoļim.