10. A. 402. R. Tabine. Naaizmierstule "Tautas posokas", 8.

Seņ senejūs laikūs, kad vēl ļaužu liktiņs bīži beja atkarīgs nu buŗu un rogonu varas, dzeivuoja kaids gudrs kēniņš, kam beja treis dāli. Kēniņš mīļuoja vysus dālus, bet jaunuokū vairuok par cytim. Jam gribējuos redzēt sovus dālus laimīgus, bet jis ņajauši saslyma un juta, ka nuove tyvuojas. Pyrms nuoves viņš pasaucja dālus un teicja: "Muni bārni, jau nadaudz es ar jums palykšu. Maņ ir juosašķir ar šū pasauli, juoīt uz viņu sauli. Esīt tad 1obi, nasmuodējīt nalaimīgus!"

Vecītis nūklusa, bet pēc breidīša otkon suoka runuot: "Gribu, ka jyus byutu laimīgi. Te duovynuošu kotram pa šautrai un lūkam. Kad es numieršu raidīt .šautras, un kur tuos kriss, tur byus, jyusu laime - leigova."

Bruoļi klusu nūskūpstīja mierstūšuo tāva rūkas un gauži nūsavēra, kai vecītis tāvs aizguoja uz viņu pasauli. Gultā palyka tikai soltuos tāva atlīkas.

Par treis dīnas ii paglobuoja tāva mīsu, pajēmja kotrs sovu lūku un šautru un, stuovādami pi tāva kopa, laidja šautras gaisā. Vacuokū bruoļu šautras apsagrīzja gaisā un nūskrēja uz pilsātu, bet jaunuokuo dāla šautra īkrita taišņi purā. Bruoļi suoka smītīs, kad tys vēļ asūt par jaunu, precētīs vēl agri. Bet bruoļs par tu izsmikli nadūmuoja, tikai guoja uz puru, kur šautra krita. Pošā pura vydā, uz sausas kryuts jis atroda mozu šyupulīti. Tymā gulēja zaļuo pura vardīte un plotam acim skatījās uz atguojušuo. Depītī jei turēja jaunuokuo prinča šautru. Sovaidi gan jam tys ruodījuos, bet tāva nūvālātuo leigova beja juojem. Jis satyna vardīti sovā mutautiyā, īlyka kešā un laidjās uz muojom. Te otkon bruoļi satyka jū ar izsmīklu.

"Nu, vai sasvuotuoji sev leigovu?" vaicuoja tī, izzūbuadami jaunuokū bruoli.

Bet tys mīrīgi atbiļdēja :

"Na vīn sasvuotuoju, bet i atnešu ." "Kur tad jei ir?" vaicuoja bruoli.

"'Tyuliņ ruodīšu," tū sacīdams, jaunuokais izvylka vardīti un paruodīja bruoļim.

Tī suoka dusmuotis, ka šis, pīsasmejūt šīm, bet jaunuokais nūpītni teicja: "Tei ir maņ tāva nūvālātuo un ar tū es precēšūs." Bruoļi nūturēja jū par pruotā jukušu un 1yka mīrā. Pazeimuotā dīnā kotrs braucja pēc sovas leigovas un vedja tū uz baznīcu lauluotūs. Jaunuokais ari aizjyudzja sovus gūda rotus un braucja. Vacuokī gon zūbuojuos, ka taidu leigovu jau varūt i kešā aiznest, bet jaunuokais uz tuo nagrīzja vērības.

Baznīcā vysi skatījuos uz jūcīguo puorīša, vysi turēja princi par nagudru un vācuokū bruoļu leigovas, skaistas, boguotas kungu meitas, smējuos vairuok par cytim. Bet princis tikai teicja : "Lai, lai, kaida maņ nūvālāta, aŗ taidu i dzeivuošu."

Kad kuozinīki sabraucja kēniņa pilī un sasāda pi kuozu maļtites golda, jaunuokais princis ar sovu leigaviņu ari aizjēmja sev pazeimuotū vitu. Zaļuo vardīte beja apģērbta boltu rūžu lapiņu svuorkūs un laulobu gredzentiņš tai beja uz zaļuos depītes.

Maļtītes laikā varde - leigova pa vīnai kuopūstu lizeiciņai vys īleja sev pīdurknēs. Tū redzēja vacuokū bruoļu leigovas, un juos ari tai darīja.

Pēc maļtītes, kad suocjās deja, mazuo vardīte pacēļa zaļuos depītes pasvīdja uz vīnu, pasvīdja uz ūtru pusi un - tovu breinumu - pabyra teirais puķu leits. Visim pi kuojom krita rūzes, lilijas, mozuos vijolītes un daudz cytu skaistuoku zīdiņu. Kuozinīki, tys par tū kēŗa pukītes un slavēja mozū 1eigaviņu.

Tys sacēļa skaudību vacuakū bruoļu leigovu sirdīs. Tuom ari gribējuos gūda, bet kai pi tuo tikt? Ja, pēc mozuos pīmāra, juos tok ari beja lējušas maltīti aiz pīdurknes. Nyu juos ari pasvīdja ar rūkom uz vīnu, pisvīdja uz ūtru pusi, bet - tovu nalaimi! - zīdiņu vītā nu pīdurknem krita slapni kuopūsti un zīdja kuozinikim svuorkus. Cytam pat acis tyka.

Tys kūozinīkim beja na pa pruotam. Jī suoka dusmuotīs, draudīt, bet mozuo leigaviņa salabynuoia jūs.

Nyu vacuokū leigovu sirdīs aizadaga vē leluoka skaudība. Juos tik meklēja breiža, kai nīmuovēt zaļū vardīti. Bet kuoziniki tū nūmanīja un stypri vaktīja.

Vokorā, kad kuozinīki aizguoja pi mīra, leigovas ari devjās uz sovim kambarim. Jaunuokais bruoļs pajēmja sovu mozū sīviņu un īnesja ļūti skaisti īrustā kambarī, itkai tys byutu pazeimuots na vardītei, bet daiļai princesei. Suplok vardītes kambara beja ari jaunuokuo bruoļa kambars. Princis, teicis sīviņai ar lobu nakti, īguoja sovā kambarī: Bet ilgi gon tur napalyka. Jam gribējuos zynuot. kū dora mozuo, zaļuo leigaviņa. Jis pīguoja pi durovom un skatījās pa atslāgas caurumu.

Un kū tad tur redzēja? Mazuo vardīte nūjēmja vardes uodu un palyka par ļūti skaistu, princesi un īkuopja zeida gultiņā. Nyu princis sagudruoja nūzagt tū uodiņu. Jam napatyka skatītīs uz najaukuos vardītes. Kad pilī vyss apklusa, jis īguoja sovas leigovas kambarī, pajēmja zaļū uodiņu un uotri izguojis, lykā tū gunī. Bet - tovu nalaimi! - reitā viņš dzird, ka sīviņa raud.

"Kas ir, kuo raudi?" viņš vaicoj?

Un sīviņa jam izstuostīja, ka par treis dīnas šei i tai tyktu vaļīi nū tuos uodas, bet nyu byušūt juocīš lelas mūkas Jo izcīškūte, tod veirs redzēšūt breinumu, jo na, tod jū satikšūt lela nalaime.

Veirs tai nūsabeidja, ka ari suoka rūduot, bet leigaviņa otkon soka: "Naraudi, mīļais, atlaid mani uz trejom dīnom, tod varbyut es izazuolīšu, bet jo naatlaissi, tad byus slikti: es nūmieršu "

Veiram gon sirds suopēja, bct beja sīva juoatlaiž. Un cik garas jam ruodījuos tuos treis dīnas! Dažam varbyut treis godi eisuoki ir.

Pēc treju dīnu jis, bāduos nūgrimis, bez cerības, atsasāda pi lūga un gauži rauduoja, dūmuoja, ka tāva nūvālātuo sīva vairs naatīs. Bet kas tur? Pa lelu ceļu, nu meža molas atskaņ muzyka, dzīsmes, zyrgu zvīdzīni, rotu trūksnis. Princis skotuos, skotuos - kas tur taids? Vai kara spāks nu naidīgos vaļsts virsā bryuk? Bet kuodēļ ar gavilem? Viņš izskrīn noma prīškā, skotuos -- pa ceļu juoj stalti karaveiri un jū storpā, gūda rotūs, brauc sierms meiļs vecītis zalta krūnī un suplok sēd breinum skaista princse: Gūda guojīns rostuoja pret prinča noma durovom. Princis tai apmuļsa, ka nazynuoja kū darīt, saukt sulaiņus, vai prīškā skrīt. Pa tū laiku vecītis --- kēniņš izkuopja nu gūdri rotim, pajēmja jaukū princesi aiz rūkas, pīguoja kluot pi apmulsušuo prinča un teicja : "Dāls, še tova leigova! Napasmuodēji zaļuos vardītes, pajem nyu daiļuokū nu daiļom jaunovom un esi laimīgs!"

Tad vecīts - kēniņš iztaisīja taidu kuozu gūdu, ka maltītes tzn dzērīņu pītyka vysim vaļsts auclim. 'Tur beja klybi, okli, kursli, māmi, mozi. leli, prīcuojuos, bet manis naīlyndzja, jo es vēl beju šyupelī, muomuļiņas klēpītī.