13. A. 902. K. Kreicbergs Liel-Vētreniekos, A. Bilenšteina kr. LP, VII, II, 25, 9, 10.

Gudrie brāļi ceļā izēduši muļķīša ceļa maizi un vēlāk no savām maizes kulēm nedevuši tam ne druskas. Muļķītis izsalcis gājis viens pats pa mežu un saticis sirmu sieviņu sniega baltumā. Sveicinājis: "Labdien. sievas māte!"

Šī atņēmusi: "Labdien, labdien, znotiņ! Ko vēlies?" "Ēst gribu!"

"Nekas, ej pa to teku, tur gadīsies liela pļava, apgulies un gaidi!"

Labi. Gulējis - piemidzis, te pa sapņiem dzird: "Celies, skrien tam kalniņam trīs reiz apkārt!"

Skrējis arī, atvēries kalniņš, iegājis tādās istabās, tur bijusi gulta un gultā locījusies liela strīpaina čūska. Šī čūska viņam veselu gadu bijusi jāmazgā ar siltu ūdeni un galu galā sārtā jāsadedzina. Bet iepriekš čūska pasniedz muļķītim atslēgu virkni. Kad nu Čūska mirdama sasnurkšķ, tad muļķītis atslēdz vienu pus istabu un atron dārgu lakatu. Ar to viņš dodas uz mājām; bet ceļā brāļi atņem lakatu.

Pāriet pie tēva -- muļķim līgavas nav -- brāļiem ir - tie dabū mājas. Bet vēlāk atbrauc muļķīša līgava (čūska) lepnā karītē par ķēniņa meitu un atprasa lakatu. Gudrie gan rāda lakatu, bet šī tos izsunī un apprec muļķīti.