14. A. 402. Kreicberģis Dzirciema. LP, V, 231 (113).

Tēvs mirdams atstājis mājiņas trim dēliem. Bet dēli nevarēja satikt, tādēļ norunāja tā: kuŗš pārvedīšot skaistāko sievu, tas palikšot viens pats par saimnieku, un tie divi aiziešot.

Labi. Abi gudrie brāļi tūlin gāja pa ceļu uz lieliem ciemiem ; bet muļķīti ieraidīja mežā. Muļķītis maldījās pa mežu krustiem šķērsām; beidzot apstājās pie liela, veca ozola, sacīdams: "Labrīt! sievas tēv." .

"Labrīt! labrīt! znotiņ," ozols atbildēja. "Tu atnāci pašā laikā manu meitiņu noprecēt Ir jau pašos ziedu gados, ņem viņu vesels un dzīvo laimīgs!

Muļķītis paskatījās un ieraudzīja turpat dadzīti sarkaniem ziediem. Viņš noplūca dadzīti un gribēja aplūkot tuvāk; bet pašā tai brīdī dadzītis pārvērtās par daiļu, daiļu meitiņu. Nu muļķītis steidzās ar līgaviņu mājā. Pārnāca gudrie brāļi ar līgavām, tās arī bija daiļas diezgan, nekas jau nieks nekaitēja vis; bet muļķīša līgavai, zināms, nebija ne klāt --- jāsaka: tāda starpība, kā nakts pret dienu, kā darba diena pret svētdienu. Neko darīt -- muļķītim palika mājas.