16. A. 402. 400. 302. J. Saržants ar K. Bumbieri Iģeniekos pieTalsiem. LP, V, 119, 5.

Vienam tēvam trīs dēli 'Tēvs iedeva katram ābolu, sacīdams: "Šviežiet ābolus gaisā; kur katram ābols nokritīs, tur ņemsiet sev sievas."

Vecākais dēls .svieda savu ābolu, tam nokrita pie bagāta tirgotāja nama, nu, un tā apņēma viņa meitu. Vidējais svieda savu ābolu, tam nokrita pie mācītāja nama, nu, un tā apņēma mācītāja meitu. Jaunākais svieda savu ābolu, bet tam iekrita ūdenī. Brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunāko un iesauca viņu par Lempiņu. Lempiņš neko, panesa lēnā garā brāļu apsmiekli un aizgāja gar jūrmalu vien raudādams. Te izcēlās no ūdens godājams vīrs: kādēļ stāsta nedienas.

"Neraudi vis, dēls! še tev šis apvākotais šķīvis un steidzies mājā to krāsns rierē ielikt, lai kādas dienas siltumā pastāv, tad tev izaugs tur sieva."

"Paldies!" Lempiņš patencināja un pārnesa apvākoto šķīvi rierē. Tur šķīvis stāvēja siltumā trīs dienas, trīs naktis. Trešās dienas vakara Lempiņš pārnāk no darba un dzird: rierē kāda balss dod viņam labvakaru. Lempiņš saņem labvakaru, vaicādams: "Kas tur runā?"

Tava sieva runā rierī, apvākotā šķīvī. Bet vēl šķīvi netaisi "

vaļām - rītvakaru, tad."

Labi. Otrā rīta Lempiņš atkal aiziet pie darba un satiek brāļus ar tēvu. Brāļi zobojas: "Lempiņ, Lempiņ! mums ir sievas, tev nekā."

Lempiņš atbild: "Kas jums par sievām? Bet nu man arī ir sieva - tā tikai sieva!"

Tēvs brīnās: ,,Kai, dēls? Vai patiesībā tev sieva, jeb tu pats tikai niekojies?"

Ko tur niekosies? Kas ir, tas ir!"

,;Ej, ej -- es nemaz neticu. Bet jā tas tā, tad liec savai sievai nākamu nākti man noaust jaunus svārkus un jūs, abi vecākie brāļi, arī lieciet savām sievām noaust man jaunus svārkus; citrīt tad redzēšu, kura sieva labāka audēja."

Abi vecākie brāļi smējās vien par tādu tēva gudrību, sacīdami : "Redzēs, ko nu Lempiņš iesāks?"

Bet Lempiņš noskumis griezās mājā: ko nu būšot darīt, ko iesākt? Vēl sieva nav ne dzimusi, jau moca ar aužamiem. Tomēr nelabi rādās, labi būs! Lempiņš pāriet mājā -- sieva, jau izkāpusi no šķīvja, nāk pretim, vaicādama: "Vīriņ. kas tev kaiš? Kādēļ skumsti?" "Ja -- tā un tā - tu vēl neesi piedzimusi godīgi, jau jāauž tēvam svārki."

"Ej, ej, niekalbīti, tādēļ bēdāties! Gan noaudīšu, ka nedabūsi ne apskatīties."

Un sievai taisnība, otrā rītā svārki gatavi, vareni-svārki vēl pie tam, zelta ieaudi pavisam. Nu aiznes tēvam - tēvs nezin, ko darīt, cik priecīgs. Kur tikai viņš tādu sievu ņēmis, kas tik skaistus svārkus audusi? Te abiem vecākiem brāļiem, arī gan esot labi svārki, bet tā tikai tā ēna.

Vecākie brāļi, to dzirdēdami, nokaunās vien tik sarkani kā vēži; bet tēvs saka tālāk: "Nu, rītu lai jūsu sievas izcep katra vienu rausi ; redzēšu gan, kura labākā cepēja."

Vecākie brāļi pārskrēja priecīgi mājā, jo domāja: "Maizi izcept, tas jau nieks!" Bet Lempiņš nobēdājās: "Diezin, diezin! mana sieva tikko dzimusi, vai mācēs vien labus raušus izcept?"

Tomēr, kam nelabi rādās, tam labi būs. Pāriet mājā, sieva nāk pretim: "Atkal tu jau noskumi?"

"Ja - tā un tā -- tu vēl tikko dzimusi, jau tēvam rausis jācep."

"Ej, ej, niekalbīti, tādēļ bēdāties! Liela muiža maizi cept." Un sieva tūlin iešāva rausi aukstā krāsnī, aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti un nosacīja: "Lai tikai nu cep līdz rītam!"

Bet vecāko brāļu sievas slepeni bija atnākušas noskatīties, kā Lempiņa sieva savu rausi ceps. Tās pārgāja mājā un arī iešāva savu mīklu aukstās krāsnis, vēl aizmūrēja krāsns mutes, jo domāja: "Ja Lempiņa sieva laba audēja, tad būs arī laba cepēja -mums jādara pakal."

Otrā rītā Lempiņa sieva izvilka varenu rausi -- tik gardu, ka nemaz izteikt, bet vecāko brāļu sievām nebija ne rausis, ne mīkla. Nu tēvs uzslavēja Lempiņa sievu vēl vairāk un piekodināja, ka nākamā rītā visi dēli atvestu sievas parādīt viņam gribot redzēt, kuŗa būs daiļāka.

Vecākie' brāļi priecīgi pārskrēja mājā, lielīdamies: ,.Mūsu sievas sendienām par daiļām izdaudzinātas, kur tad nu Lempiņam tāda gadīsies?"

Bet Lempiņš nobēdājās: "Diezin, diezin! Mana sieva tikko labi dzimusi, kāds pārlieks daiļums tādai var būt?"

Tomēr, kam nelabi rādās, tam labi būs. Pāriet mājā - sieva nāk pretim: "Atkal tu jau noskumi?"

,,Ja -- tā un tā - tu vēl tikko dzimusi - jau tēvs lūkos tavu daiļumu."

"Ej, niekalbi, ej, tādēļ bēdāties! Rītu, kad noiesim pie tēva --neaiztiec tikai mani ----- tas viss, un būs labi." .

Rītā noiet pie tēva -- vai tevi nolāpāmais! -- brāļu sievas jo daiļas, ir; bet Lempiņa sieva tik daiļa, ka tēvs negrib ne acis vairs nolaist. Beidzot tēvs aicināja visus pie galda. Bet Lempiņa sieva nevarēja nemaz ieēst: viņa laistīja šķīkstumu vienā piedurknē gaļu bāza otrā piedurknē. Abas brāļu sievas noskatīsies, noskatīsies sāks arī pakaļ darīt: lēja šķīkstumu vienā piedurknē, gaļu bāza otrā. Bet brāļu sievām šķīkstums tecēja atpaka --- nolaistīja drēbes un gaļa nokrita galda apakšā. Pēc maltītes tēvs teica:

Ēduši esam labi, bet tagad dēlu sievas! ieprieciniet nu katra " " manu sirdi ar kādiem jaukumiem.

To dzirdēdama, Lempiņa sieva svieda ar to piedurkni, kur šķīkstumu lējusi. Šķīkstums izlija un tūdaļ gadījās dzidrs ezeriņ ar zelta zivim, ar kādiem nekādiem kukainīšiem. Tad svieda ar to piedurkni, kur galu sabāzusi, gaļa izsprāgu un tūdaļ gadījās skaists mežiņš ar briežiem un stirnām. Bet vecāko brāļu sievas darīja pakaļ: svieda ar vienu piedurkni, ar otru, tomēr gudrs nekas tur neradās -- istabas sienas vien notraipīja. Nu tēvs līksmojās ļoti par Lempīša vareno sievu, kas pati jau daiļa, un tad vēl spējusi šitos jaukumus radīt. Lempiņš, tēva vārdus dzirdēdams, tīri vai gavilēt gavilēja un savā priekā, apkampis sievu, nobučoja to. Bet tai pašā acumirklī sieva tikai iesaucās: "Ak tu nepacietīgais! kam aiztiki mani?" un tūdaļ nozuda kā ūdenī.

Nu Lempiņš, karstas asaras raudādams, staigāja gar jūrmalu savu sievu aicinādams, lai nākot laukā, lai nebēdinot viņu; bet. sieva nenāca vairs. Trīs dienas, trīs naktis tā sastaigāja, ne ēdis, ne dzēris. Te ceturtā dienā ierauga vēzi un grib to pašu ēst. Bet vēzis lūdzas: .,,Pacieties drusku, neēd mani; ja tev kas ievajadzēsies. pasauc mani - būšu klāt izlīdzēt par to labumu, ka neesi ēdis mani."

Labi. Piektā dienā Lempiņš, gar jūrmalu staigādams, satiek ērgli un grib to ēst. Bet ērglis lūdzas: "Pacieties drusku, neēd mani; ja tev kas ievajadzēsies, pasauc mani - būšu klāt izlīdzēt."

Sestā dienā satiek lāci un grib to ēst. Bet lācis lūdzas: "Pacieties drusku - neēd mani; ja tev kas ievajadzēsies, pasauc mani -- būšu klāt izlīdzēt."

Septītā dienā Lempiņš tā nogribējies ēst, ka nekur šauties vairs. Viņš pasauc vēzi un saka: "Gādā man ēst! --- ilgāki paciest nevaru."

Bet vēzis atbild::` "Lai ēdiens, kur ēdiens; kāp labāk man mugurā, nesīšu tevi pie sievas mātes."

Lempiņš uzkāpa vēzim mugurā un aizjāja pie savas sievas mātes parunāt, kur viņa sieva īsti palikusi. Tā nomierina znotu, lai paciešoties drusku un lai paslēpjoties tepat aiz ridām, tad sieva atnākšot, tad redzēšot tuvāki Labi! Lempiņš paslēpjas aiz ridām. Tūlin arī sieva klāt, jo pazīst no balss; bet rādīties nedrīkst viņai, citādi nozudīs atkal. Nu sievas māte iesāk valodas ar meitu, kādēļ no Lempiņa bēgusi? Viņš gauži ilgojoties un kā nekā. Sieva atbild: ,,Kam viņš mani aizkāra nelaikā, tādēļ viss tas tā notika. Bet tur apakš lielā akmeņa ir zelta pīlei pauts paglabāts. Lai Lempiņš pagādā man šo pautu, tad būs atkal labi."

To teikusi, sieva nozuda kā ūdenī. Otrā rītā Lempiņš nogāja pie lielā akmeņa pautu meklēt; bet akmens bija tik smags ka nevarēja nekā viņam darīt.

Kā nu pautu dabūt? Te Lempiņam iešaujas lācis prātā, viņš aicina to palīgā. Atskrien lācis --- viens paņēmiens: akmens aizvelts. Bet tai pašā brīdī pīle aizlaidās prom. Par laimi Lempiņš atminējās ērgli, pasauca to. Ērglis devās zeltai pīlei pakaļ un noplēsa; bet pīle, mirdama, iemeta zelta pautu jūŗā. Nu vēzis laidās jūras dziļumā pautam pakaļ un izvilka malā. Tūdaļ Lempiņš paņēma pautu uu aiznesa sievas mātei. ievas māte skubināja Lempiņu : "Paslēpies aiz ridām, kamēr laiks būs sievai rādīties,"

Līdz Lempiņš paslēpies --- sieva klāt: kur esot zelta pauts: Viņa to izvārīšot, apēdīšot. tad iešot pie vīra un dzīvošot laimīgi. Labi! izvārīja pautu, apēda un nu izveda Lempinu no paslēptuves. Lempiņš apkampa sievu, noskūpstīja un tad abi gāja mājā dziedādami.