17. A. 402. R. Vulfs Ūziņos. LP, IV, 54, 1.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri., viens muļķītis. Reiz tēvam bija pazudis tabakas dozītes vāks; viņš izsūtīja visus trīs dēlus meklēt: kuŗš no trim atradīšot, tam atdošot mājas. Labi! dēli aizgāja.. Nu gāja vienu dienu, gāja otru dienu, trešo dienu tad nezin, kas gudriem brāļiem bija iesities prātā, kas ne. Muļķīti iegrūda mežā un aizgāja vieni paši savu ceļu. Muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu; beidzot ieraudzīja uguntiņu kuramies un raibu kaķi klāt tupam.

"Tas labi!" muļķīts domāja, "taču, ja ne vairāk, kaķis būs par biedru!"

Bet piegāja klāt: nebija ne kaķa vairs, nedz uguntiņas. Jauna meita smaidīja pretim, prasīdama: "Puisīt, ko tu meklē?``

Tā un tā --- muļķītis ņēmās izstāstīt.

To dzirdēdama, meita ietecēja drusku meža un iznesa tēva tabakas dozes vāku. Muļķītis paņēma vāku un ne paldies nepateicis, steigšus aizgāja uz mājām. Gudrie brāļi jau bija priekša, trīs ar vākiem, bet viņu vākus tēvs izsmādēja, tādēļ ka nederēja uz dozītes, tik muļķīša vāks derēja, bija pašu laiku.

Nu tēvs teica: "Muļķītis šoreiz gudrākais; tomēr eita vēl visi trīs uzmeklēt brūtes. Kurš pārvedīs bagātāko, tam atdošu mājas, un kuŗš atradīs daiļāko, tam būs vislabākā laime pēcāk dzīvot."

Labi! dēli aizgāja. Pirmo, otru dienu visi brāļi gāja kopā, bet trešo dienu gudrie iegrūda muļķīti mežā un aizgāja vieni paši savu ceļu. Muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu; beidzot ieraudzīja kuŗamies tādu pašu uguntiņu un tādu pašu raibu kaķi klāt, kā todien.

Tomēr uguntiņa: klāt ejot, atkal viss nozuda, bet tai vietā bija gadījusies daiļa meita, kas tūlin muļķītim uzprasīja, ko meklējot.

Tā un tā - muļķītis atbildēja.

Labi! nāc man līdz!" Muļķītis gāja. Un tā:- tādu gabaliņu "

tālāk --- meita ieveda muļķīti svešā pili. Tur bija daudz cilvēku. Meita pavēlēja tiem varenus zirgus zelta karītē aizjūgt. Kad tas bija padarīts, tad pati vēl grezni apģērbās brūtes apģērbā un aicināja muļķīti karītē sev blakus. Muļķītim tas bij brīnum pa prātam. Viens palaidiens --- muļķītis ar savu brūti pie tēva, kur jau gudrie brāļi priekšā: bet - kad tevi nelaime! - tiem abiem brūtes : vienam kliba, otram akla. Turpretim par muļķīša daiļo un pie tam vēl tik bagāto brūti tēvs nespēja nopriecāties vien.

Muļķītim nu bija mājas un vēl laimīga dzīve.