18. A. 402. R. Vulfs Ūziņos. LP, IV, 25.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Ilgi tēvs gudrojis, kuŗam dēlam mājas atdot; beidzot iedomājies tā: "Eita visi trīs pasaulē! Kurš gada laikā man pārnesīs labāko tabakas dozi, tam atdošu mājas!"

Labi --- dēli aiziet. Gudrie brāļi sarunā iet kopā pa vienu ceļu, muļķītim jāiet vienam pašam pa savu ceļu. Muļķītis iet, iet ---- uz vienu reizi atron lielu muižu, kur nav neviena cilvēka; tik pilī, tur ierauga uz galda zelta galvu, vairāk nekā. Muļķītis laiciņu apskatās un grib atkal aiziet: bet galva nu iesāk runāt, sacīdama: "Neej vis; salīgsti pie manis par puisi! Tev vairāk darba nebijis: jāapkopj seši melni zirgi un pašam sev jāsarauga ēst. Cik gribēsi par gadu?"

"Ko nu daudz prasīšu? Ja varētu tēvam nopelnīt labu skaistu tabakas dozi – diezgan."

Labi - to dabūšot. Muļķītis izkalpo to gadu, ka labāk nav ko vēlēties. Gada beigas zelta galva saka: "Ej viņā pils kambarī, tur būs sešas tabakas dozes ; ņem to nelāgā ko un steidzies pie tēva!"

Muļķītis paņem nelāgāko tabakas dozi un aiziet pie tēva, kur jau gudrie brāļi priekšā. Tēvs apskatās tabakas dozes: muļķītim labākā, un skaistākā, jo uz ceļa nelāgā doze palikusi gar tik skaistu, ka brīnums. Nekā darīt - muļķītim jādabū mājas. Bet gudrie brāļi ierunā tēvam, ka muļķītis skaisto dozi esot zadzis kā lai tādam vēl mājas dodot. Tēvs nevar saprast, kam ticēt, kam neticēt. Beidzot tas saka tā: "Eita vēl reiz pasaulē; kuŗš gada laikā man skaistāko kakla drāniņu pārnesīs, tam atdošu mājas."

Labi - dēli aiziet. Gudrie brāļi pa vienu ceļu, muļķītis viens pats pa otru ceļu. Atkal muļķītim iegadās tai pašā muižā noiet kur zelta galva. Viņš salūst pie zelta galvas kalpot: sešus melnus zirgus apkopt un pašam sev ēst paraudzīt. Pēc gada zelta galva saka: "Ej viņā pils kambarī savu loni saņemt. Tur būs sešas kakla drāniņas, ņem nelāgāko un steidzies pie tēva!"

Muļķītis paņem nelāgāko drāniņu un aiziet pie tēva, kur gudrie brāļi jau priekšā. Tēvs apskatās drāniņas; muļķītim skaistākā. jo uz ceļa nelāgā drāniņa palikusi tik skaista, ka brīnums. Nekā darīt - muļķītim jādabū mājas. Bet gudrie brāļi sastāsta tēvam, ka muļķītis drāniņu zadzis, kā lai tādam mājas atdodot. Tēvs nevar saprast. Beidzot tas saka tā: "Eita vēl reiz pasaulē; kuŗš daiļāko vedaklu pārvedīs, tam atdošu mājas."

Dēli aiziet. Gudrie brāli pa vienu ceļu, muļķītis viens pats pa citu ceļu. Atkal muļķītim gadās tai muižā noiet, kur zelta galva. Viņš salīgst pie galvas kalpot: vienā dienā sešus melnus zirgus apkopt un pašam sev ēst paraudzīt; otrā dienā malku dzīt muižas vidū un slotas siet. Labi. Nu kopj zirgus un baŗojas pats ; nu dzen malku un sien tik slotas. Nāk uz gada beigām, malka sadzīta liels strēķis muižas vidū un slotas sasietas bez ziņas. Galva saka: "Tagad diezgan! Paņem nu mani, uzliec uz malkas strēķa un pielaid uguni."

Muļķītis uzliek galvu uz strēķa un sāk kurināt. Deg kā traks, un muļķītim jau paliek žēl par zelta galviņu, ka tā nu sadegs. Bet uz vienu reizi sāk tik no ugunskura krupji ārā lēkt. Muļķītis brīnās, kur tādi gadījušies; bet uguns kurā zelta galviņa sauc: .,Nelaid krupjus projām; ņem divpadsmit labākās slotas un slauki tos ugunī atpakaļ!"

Muļķītim nekad divreiz nebija jāteic: pakampj slotas un tik slauka atpakaļ. Krupji turās atspērušies pretim un nemaz negrib uguni atpakaļ līst, bet nieki nelīdz. Ko nevar ar labu atķuidīt. tam dod ar slošu kātu lai riteniski ielej ugunī. Vienpadsmit slotas jau noslaucītas, vēl krupji pa retam izveļas no uguns, bet divpadsmito slotu noslaukot, nerādās neviens pats vairs.

"Labi!" muļķītis domā, "nu tik jāgaida izdziestam uguns, redzēšu, kas tad notiks."

Nosēžas un gaida. Bet uguns nedziest ne traka; gads jau pagalam, kur vajaga būt pie tēva --- vēl nav izdzisusi. Nekā darīt -- jāatstāj uguns tāda pati un jāsteidzas uz mājām. Pāriet pie tēva, gudrie brāļi jau priekšā ar savām brūtēm un patlaban dzeŗ kāzas; muļķītim nekā. Brāļi izsmej muļķīti, ka divas lietas gan iespējis nozagt, bet trešo ne : pārnācis bešā. Muļķītis neatsaka nekā, tik lūdz, lai iedodot viņam arī kāzu dzērienu pabaudīt. Ja, ja -- būšot dot gan! gudrie brāļi atsaka tu piebiksta savām brūtēm ienest muļķītim karstu ūdeni. Tās ienes un sniedz muļķītim; bet šis karsto ūdeni ķerdams, sadedzina drusku pirkstus un palaiž vaļām. Trauks krizdams uzgāžas brūtēm virsū un noplucina abas divas. Brāli to redzēdami, grib muļķīti tvert. Bet šis, lunkans kā zaķis, izskrien Pa durvim un tā prom uz to muižu, kur galvai kalpojis. Aizskrien tur: uguns izdzisusi, pelni vien palikuši: Un, kamēr šis tur gar pelniem locās, iznāk daiļa, daiļa meita, sacīdama: "Te nu esmu tava zelta galviņa; labi, ka klausīji mani dedzināt. Tagad aizjūdz zelta karītē sešus melnos un tad laidīšu pie tava tēva kāzas svinēt, citādi tēvs domās, ka neesi spējis viņam patīkamo vedaklu atrast."

Muļķītis bija priecīgs bez gala par savu daiļo brūti. Viens, divi --- karīte aizjūgta un nu abi laiž, ka laistās vien, pie tēva. Iebrauc sētas vidū, tēvs, brāli saplok: kur muļķītis tik daiļu brūti ņēmis, kur tādas zirgus un iejūgu rāvis? Arī brāļu sievas iznāk apskatīties, bet, tās nabadzītes, no karstā ūdens tik vecas, tik nejaukas palikušas, ka netīk ne virsū paskatīties. Tēvs, visu to redzēdams, apķeŗ muļķīti, sacīdams: "Trīs labākās lietas tu man. pārvedi; tagad ticu, ka neesi vis viņas zadzis, bet godīgi nopelnījis. Tādēļ ņem manas mājas un dzīvo ar savu daiļo sieviņu laimīgs."

Muļķītim nu bija muiža un mājas, brāļiem nekā.