20. A. 402. J. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 138, 2.

Vienam tēvam trīs dēti: divi gudri, trešais muļķis. Tie gudrie strādājuši lauku darbus un dzīvojuši istabā, bet muļķītim bijis jāgana cūkas un jādzīvo cūku kūtī.

Bet reiz tēvs, kad jau bijis dikti vecs, sūtījis visus trīs dēlus pasaulē sunīšus pirkt: kuŗš pārvedīšot skaistāko sunīti, tam atdošu mājas. Labi! visi aizgājuši: gudrie ar naudu kabatā, ar maizes kulēm rokā, bet muļķītis bez naudas, bez maizes.

Ceļā gudrie satikuši vecīti, laipnu vīriņu; tas gribējis draudzībā apvaicāties, kur šie iedami? Bet gudrie atcirtuši katram diedelniekam ceļa malā nedeŗot padomus izstāstīt. Nu -- nekas! vecītis gājis tālāk un saticis muļķīti; vaicājis tam, tas izstāstījis galu no ~ala: tēvs nezinot mājas atdot, jāejot pēc tāda un tāda sunīša un ko neko.

"Labi, dēls!" vecītis atteicis, "še tad tev būs diega kamols un kāsītis; paņem diega galu rokā, nomet kamolu zemē un ej tikai pakaļ, kur viņš rit; bet ar šo kāsīti tu atslēgsi visas durvis."

Labi. Kamols nu ritējis, ritējis - beidzot pie viena celma ieritējis caurumā. paka tikt vairs nevarējis. Bet līdz ko caurumā pagrabinājies ar kāsīti, tā atvērušās lielas durvis un šis nu ieticis apakš zemes lepnā pilī. Un tur bijusi gultā teļa galva, tā vaicājusi, ko viņš meklējot?

Tā un tā -- meklējot skaistu sunīti. "Labi!" Galva atteikusi, "ja apņemies trīs gadi man guļamu vietu pataisīt, tad sunīti dabūsi."

Apņēmies un trīs gadi sakalpojis teļa galvai. Trešā gadā dabūjis skaistu jo skaistu sunīti un griezies mājā. Bet gudrie brāļi notālēm muļķīti ieraudzījuši, ieskrējuši pie tēva istabā: "Tēt, tēt! muļķis ved vilkus mājā, nāci skaties!"

'Tie nebijuši vis vilki, bijuši ciema suņi, kas salasījušies šim apkārt, skaisto sunīti apbrīnodami.

Tēvs izgājis pretim - nav vis vilki --- skaists sunītis, daudz skaistāks par tiem sunīšiem, ko gudrie pārnesuši. Neko darīt muļķim mājas piekritušas. Bet tēvs teicis: "Lai, lai! mājas jau neaizbēgs. Eita vēl pasaulē katrs lakatiņu pirkt: kurš skaistāko pārnesīs, tam mājas atdošu."

Gudrie izstaigājuši puspasauli un pārnesuši tiešām skaistus lakatus; bet muļķis trīs gadi atkal sakalpojis teļa galvai un dabūjis skaistu jo skaistu lakatu. Nācis priecīgs mājā. Nācis, nācis ieraudzījis ceļa malā brangu zirga segu. Pacēlis to un uzmetis pa plecu. Bet gudrie brāļi, notālēm muļķi ieraudzījuši, skrējuši pie tēva istabā: "Tēt, tēt! muļķis maisu nes mājā!"

Tēvs izgājis pretim --- nav vis maiss - skaists lakats, daudz skaistāks par tiem lakatiem, ko gudrie pārnesuši. Neko darīt atkal muļķim mājas piekritušas. Bet tēvs teicis: "Lai, lai! saimniekam vajaga saimnieces. Eita tādēļ pasaulē katrs sev sievu meklēt: kuram laimēsies skaistāko atrast, tam, nudien, mājas atdošu."

Gudrie izstaigājuši puspasauli un tiešām skaistas sievas pārveduši; bet muļķis trīs gadi sakalpojis teļa galvai. Trešam gadam beidzoties, teļa galva teikusi: "Ieej otrā pils istabā un saki, lai uzmūrējas deviņas krāsnis, lai nokaļas deviņi kruķi un lai krāsnis aizkuras."

Labi! Muļķis iegājis otrā istabā un teicis: "Deviņas krāsnis mūrējaties, deviņas krāsnis kuŗaties un deviņi kruķi ka]aties!" Tūdaļ krāsnis gadījušās, aizkūrušās un kruķi nokalušies. Nu

iegājis atpakaļ pie galvas, galva sacījusi: "Paņem nu mani un iemet krāsnīs: bet ja no krāsnim kas ārā sprūk, --- nelaidi bīdi ar kruķiem atpakaļ!`' '

Labi! iemetis teļa galvu krāsnī. Galva degusi sprēgādama: bet no liesmām sākuši līst visādi nešķīsti zvēri ārā: krupīši, ķirzaki, čūskas, gan ar deviņām galvām, gan ar mazāk galvām, Bet muļķis nosvīdis ņēmies nešķīstos atpakaļ grūzdams, kamēr. visus sadedzinājis, visus kruķus salauzis.

Un tai pašā brīdī, kad beidzamais sadedzis, pils no celma apakšas pacēlusies zemes virsū un skaista jo skaista ķēniņa meita piestījusies muļķim, sacīdama: "Tu mani izglābi, tu būsi mans

vīrs! Daudz, daudz gadu atpakaļ velns mani bildināja, es negāju pie viņa un par to negantais mani nobūra, pili nogremdēja."

Labi! muļķis nu norunā tā: viņš pāriešot viens pats pie tēva un viņa lai braucot karītē dažas dienas vēlāk viņam pakaļ.

Un tā nu muļķis pārgājis viens pats. Bet gudrie brāļi notālēm šo bez sievas redzēdami, ieskrēja pie tēva: "Tēt, tēt! muļķis nāk bez sievas."

Tēvs iztek pretim! kāpēc bez sievas pārnācis?

Gan man sieva būs!" šis atteicis, bet tēvs un brāli tā ne. "

Kas nevarot ne sievas sadabūt, tas par saimnieku nederot, lai tūlin ejot atkal cūku kūtī pie savām cūkām!"

Ja, ja - muļķis gājis arī. - Te - kas ir? -- dažas dienas pēc tam - iebraukusi lepna karīte tēva sētā. Tēvs iztek pretim - vai nu traks! - ķēniņa meita atbraukusi. Ko nu? Tūlin aicina istabā, tūlin cienā, un kā jau nu tikai var labāki. Bet ķēniņa meita ne ēd, ne dzeŗ, kamēr muļķis pats savām rokām nesniegšot viņai dzērienu. Neko darīt - tēvs sūtījis uz cūku kūti ziņu, tūlin lai muļķītis steidzoties šurp ķēniņa meitai dzērienu sniegt. Muļķītis, migā gulēdams, tikko to bija padzirdējis, traucies augšā, paķēris cūku ķipīti un ar salmainu galvu, salmainām drēbēm skrējis uz istabu. 'Tēvs, cūku ķipīti ieraudzījis izsteidzies pretim: "Vai tu ārprātā esi? Tu skriesi ar cūku ķipi ķēniņa meitu dzirdīt."

Iedevis labāku trauku. Muļķis iegājis iekšā, paēdinājis padzirdinājis ķēniņa meitu, bet vēl neteicis nekā savējiem, ko šī te braukusi.

Vakarā māte guldinājusi ķēniņa meitu lielajā istabā, bet muļķītim uzčubinājusi turpat aizkrasnī gulu.

Bet rītā celdamies mājinieki atplētusi acis, ieraudzījuši muļķi ķēniņa drēbēs blakus ķēniņa meitai.

Nu muļķis izstāstījis tēvam galu no gala, kā tas bijis, kā tas noticis, un tad nosvinējis kāzas un aizbraucis ar ķēniņieni uz pili.