23. A. 402. .I. Henniņš no J. Zeidenberga. 1879. g. Sasmakā.

Kādam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tas tēvs nezināja, kuŗam dot to māju. Reiz tēvs sacīja: "Kuŗš no jums man nopirks smukāko tabakas dozi, tas dabūs manu māju."

Abi gudrie brāļi gāja savu ceļu, bet muļķis izlūdzās no tēva baltu zirgu un jāja ar to par kādu meža ceļu. Šis meža ceļš iznāca uz kādu kalnu, kur bija smuks āboliņš, un tur nu muļķis sapina savu zirgu. To izdarījis, viņš nogāja lejā, kur bija visapkārt liela sēta un lieli vārti, pie kuŗiem gulēja liela odze, kas saņēma viņa labdienu. Par vārtiem iegājis, viņš nevarēja tai mājai nekur durvis atrast, tik pēdīgi ierauga caurumu, pa kuŗu tikko varēja ielīst. Tur istabā nebija neviena cilvēka, kā tik viena galva bez rumpja, gultā ielikta. Viņš deva labdienu, tā galva saņēma to labdienu un prasīja, ko viņš gribot un meklējot? Šis visu izteica, un tad tā galva atbildēja: "Tev vajaga še tik ilgi palikt, kamēr es tev teikšu. Kad tavi brāļi būs mājā, tad es tev došu to dozi un tu varēsi iet."

Citu darbu tā galva nedeva, kā tikai krāsni kurināt. Kad gads bija pagalam, tad galva teica, lai nu iet projām un paņem to dozi, kas kumodē, jo viņa brāļi drīz nākšot mājā.

Aizgājis atkal kalnā. viņš kāpa savam zirgam mugurā, kas par to laiku it apaļš bija palicis, un drīz bija mājā. Viņa brāļi patlaban bija pārnākuši un, redzēdami viņu jājam, izsmēja, ka muļķis arī nesot savu tāss dozi. Kad nu viņš zirgu bija ielicis stallī, tēvs sauca visus trīs, lai ŗādot tās dozes. Tie gudrie rādīja savas dozes, kas bija ļoti smukas, bet muļķim bija aiz visiem skaistākā. Tēvs par to sacīja uz muļķi: "Tev pieder mana māja."

Gudrie brāļi nebija ar to mierā un ļoti dusmojās. Tēvs nu atkal uzdeva: "Kurš vissmukāko mutslauci atnesīs, tam būs mana māja."

Abi gudrie gāja savu ceļu, bet muļķis atkal aizgāja pie savas galvas, kas to tāpat mīļi izturēja. Kad viņš tur savu laiku bija nokalpojis, galva sacīja muļķim: "Ej pie kumodes, paņem to mutslauci un steidzies mājā."

Abiem gudrajiem par lielu dusmu, muļķim bija skaistākais mutslaucis.

Nu tēvs vēl pēdīgo reiz sacīja, lai atved katrs sev sievu, kam būs skaistākā, tam piederēs tā māja, Gudrie brāļi pielūdza tēvu, lai muļķi vairs nelaiž laukā, un tēvs to ielika dārza būdā. Kad tie divi bija projām, muļķis gauži lūdzās un tēvs to arī izlaida laukā. Muļķis aizgāja atkal pie savas galvas un galva tam sacīja: "Šogad tev jāsacērt 25 asis malkas un jāsasien 300 slotas."

Kad muļķis to visu bija padarījis, galva lika tam septiņas nedēļas vienu krāsni kurināt un visām slotām ielikt kātus. Kad krāsns bija izkurināta, tad galva lika, lai muļķis to iemet krāsnī. Tad nāca visādi kukaiņi un odzes ārā, tā ka visas slotas noslaucīja un nevarēja vien savaldīt. Kad viņš savu darbu bija izdarījis, tad ielaidās gultā atpūsties un pēc tam gāja krāsni vaļā taisīt. Nu viss lāsts no tās pils bija beidzies un viņš ieraudzīja trīs princeses savā priekšā. Tās princeses viņam iedeva skaistu sievu, kas atkal bija skaistākā par brāļu sievām. Tā nu muļķis dabūja tēva māju, bet gudrie brāļi no dusmām pakārās.