24. A. 402. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 91 piez.

Vienam tēvam trīs dēli : divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs saka uz dēliem : "Eita pasaulē, kuŗš vairāk naudas pārnesīs, tam atdošu mājas."

Visi trīs aiziet. Muļķītis stairādams atron pili. Ieiet pilī -uz galda zelta galvipa nolikta. Viņš paņem galvu un nes to ārā; bet galva viņam prasa, no kurienes tas esot, ko meklējot? Muļķītis izstāsta, pēc kā tēvs sūtījis. Galva viņu pamāca, lai nesot viņu atpakaļ un lai grābjot naudu tai un tai tīnītē, cik gribas. Muļķītis pārnes naudu, gudrie nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa otram lāgam sacīdams: "Kuŗš pārnesīs skaistākās drēbes, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā; bet galviņa lūdz, lai to nesot atpakaļ, un pamāca, kur skaistākās drēbes dabūjamas. Muļķītim skaistākās drēbes, gudrajiem nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa trešam lāgam sacīdams: "Kuŗš pārvedīs skaistāko sievu, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā; bet galviņa lūdz, lai ārā nenesot, lai labāk nesot uz jūru mazgāt, tad skaistāko sievu dabūšot.

Muļķītis nes galvu uz jūru; bet uz ceļa galviņa viņu pamāca tā: "Kad nāksim jūrmalas tuvumā, tad tev dzīsies visādi zvēri pakaļ; neskaties tik ātrāki atpakaļ, kamēr neesi mani nomazgājis." Muļķītis paklausa visu to, ko galviņa māca, un izdara pareizi. Līdz ko nu galviņa nomazgāta, te zvēri pazūd un galviņa paliek par cilvēku. Tagad viņš paskatās atpakaļ un ierauga skaistu meiču karītē: tā galviņas meita. Izglābtais nu atdod muļķītim savu pili, atdod ir meitu par sievu. Sieva viņam izstāsta, ka bijusi noburta par stirnu un tēvs par galvu.

Muļķītis no tā laika dzīvo pilī un abiem brāļiem atdod izpelnītās tēva mājas.