27. A. 402. Teicēja 89. 7. veca A. Rasnača Nīcgalē, Kultūras balss kr.

Vīnam kēniņam beja treis dāli. Jī sadūmuoja precētīs. Kēniņš soka: "Pajemīt blises un šaunīt kotrs uz sovu pusi. Kur nūkriss lūdes, tur ejīt un meklējīt sev sīvu!"

Dāli tai padarēja. Obējim jaunuokajim dālim lūdes nūkrita tur pat na tuoli nu pils, bet vacuokajam dālam īkrita dziļā mežā. Tad guoja jis uz tū pili. Guoja, guoia un īguoja dziļā mežā. Redz, ka stuov ustobiņa un apleik lels myurs, myurā vuorti, pi vuortim lels malns suns. Īguoja jis vydā un vuorti pēc juo tyuleņ aizzataisīja. Ustobā sēd vaca, vaca vecene, nūsazīduse, malnā vacā saplāstā kažūkā. Īraudzējuse kēniņa dālu, jei jam soka:

"Ej šur, ej, dēliņ, es jau tevis seņ gaidīju, kad tu atīsi un mani pajemsi par sīvu!"

Kēniņš soka : "Es nadūmuoju jemt sev par sīvu taidu veceni, es pajemšu sev par sīvu jaunu un skaistu meitu."

Vecene atsacīja: "Jo tu najemsi manis sev par sīvu, tad dzeivs nu šejīnes naizīsi, bet jo gribi dzeivs izīt nu šejīnes, tad ej pi muna vactāva un pavaicoj, vai jis mani atdūs' tev par sīvu. Jo atdūs, tad mēs obi aizbrauksim uz tovu pili.

Kēniņam nikas cyts napalyka kū darīt, kai īt pi vactāva. Īguo jis jis pi vactāva, vaicoj: ,,Vai atdūsi tū veceni man par sīvu?" Vactāvs soka: "Meisimīs, kurs kuru uzvarēsim; tam paliks jei!"

Tad vactāvs dūd kēniņam veina gluozi izdzert. Kēniņš izdzēŗa un soka: "Atej, Dīviņ, paleigā!"

Vactāvs soka: "A tu byusi divējūs, es vīns, es tuo nagribu!" Un dūd vēļ jam gluozi vīna. Izdzēris jis otkoņ soka: "Atej, Dīviņ, paleigā!"

Vactāvs golu golā pavysam sasadusmuoja un soka: "Nasauc Dīva paleigā!"

Un vēl pajem un pīlej gluozi veina un padūd kēniņam. Kē niņš izdzēŗa un nūdūmuoja tikai pruotā: "Atej, Dīviņ, paleigā!" Suocjās jī meitīs. Golu golā, uzvarēja kēniņš. Tad vactāvs soka: "Labi, vari jemt jū sev par sīvu!"

Izguoja kēniņš uorā un redz, ka vecine jau sēd zalta karētā. Dasasāda kēniņš kluot un aizbraucja uz sovu pili. Par nagaru laiku kēniņa dāli sareikuoja lelu balli un īlyudzja vacuokū dālu ar sovu sīvu. Vacuokajam dālam gon nasagribēja braukt ar taidu vacu un naskaistu sīvu, bet jei jū pīrunuoja un jī aizbraucja. Vēļ nadabraucja pi piļs, vecīte nūmaucja sovu kažūku un palyka breiniškīgi skaista. Kēniņš pats sovom acim naticēja nu reizes. Tad, kad jī atbraucja, vysi nūsabreinuoja, ka jam tik skaista sīva. Aizzasāda jī aiz golda, dzer, ād un vysi prīcuojas. Kēniņa sīva, kad ād, kauliņus īlīk vīnā pīdurknē, veinu lej ūtrā pīdurknē. Kad beja vysi paāduši, tad jei ceļas un soka: "Es jums paruodīšu breinumus!"

Jei pajēmja i izbēŗa kauliņus nu pīdurknes un izzataisīja breiniškīgi skaisti putni, izlēja veinu nu ūtras pīdurknes un izzataisēja skaists azars. Veirs juos tam laikam aizīt uz karētu, pakeŗ kažūciņu un sadadzynoj. Atīt laiks braukt uz sātu. Jei daīt pi sova veira un soka: "Nalabi tu izdarīji, ka sadadzynuoji munu kažūku, es par treis dīnas byutu palykuse taida pat kai vysas, bet tagad tu manis vairs naredzēsi!"

Jei izgaisa. 'Tad kēniņš guoja otkon pi vactāva. Īguoja jis ustobā un redz, ka sēd puika. Kēniņš nu juo vaicoj : "Vai naredzēji munas sīvas?"

Puika soka: "Jei te pat ira, bet jo tu jū īraudzēsi, tad naaiztīc, tad jei izgaiss!"

Īīt kēniņš ūtrā ustobā un redz, ka juo sīva pakuorta ar kuojom uz viersu un karinej. Jis daskrēja un gribēja jū nūraut, bet jei izgaisa. Tad aizguoja jis pi vactāva. Vactāvs soka: "Jo nūsorgu.osi munus zyrgus, tad dabuosi sīvas atpakaļ!"

Kēniņš apsajēmja nūpilnavuot vactāva zyrgus. Atīt vokors. Kēniņš pajēmja vāzdu un aizguoja uz pļovom sorguot žyrgu. Pušnaktīs klausuos - nazkas atskrīn. Zyrgs taišņi uz juo skrīn. Tad jis pakēŗa vāzdu un syta zyrgam par golvu. Atīt reitā uz sātu un redz, ka vactāvs guļ sasītu golvu. Īsavēris kēniņu, jis soka: "Jem tu sovu sīvu un nesīs prūjom nu munom acim!"

Tad kēniņš pajēmja sovu sīvu un aizguoja uz sovu pili. Juo sīva vairs nanosuoja vacā kažūciņa, bet staiguoja skaistuos drēbēs un iī dzeivuoja 1aimīgi.