28. A. 402. A. Bīlenšteins Saldū. LP, VI, 70.

Vienam tēvam bijušas trīs meitas: viena bijusi muļķe, divi gudras. Un tad viņš licis meitām vilkt trīs sprungulīšus: kuŗa to gaŗāko izvilkšot, tā pārnesīšot viņam tās labākās dāvanas.

'Tad visas trīs aizgājušas vienu ceļu (dāvanas meklēt). Gājušas, gājušas pa lielu purvainu mežu - uzgājušas uz vienu krusta ceļu. Muļķe nu gājusi tiešām, tās divas uz katru pusi.

Un tā viena gudrā iedama uzgājusi mežā nabadziņu mazā būdiņā. Nu lūgusies, lai iedod kādu zelta lietu. Iedevis arī zelta lietas.

Tā otra gudrā gājusi pa lielu mežu - uzgājusi mazu zaķīti mežā.

Bet muļķe nogājusi uz vienu lielu kalnu Tai kalnā bijušas mazas durtiņas. Iegājusi iekšā, tur bijuši trīs kaķi: balts runcis, melns runcis un balta kaķe. Tas baltais runcis bijis pats kungs, baltā kaķe cie(n)māte un melnais runcis bijis kučieris. Ja, nu tā iegājusi, lūgusies, lai dodot no visādām lietām.

Labi! Tad kungs iešķiņķojis divi zirgus, melnus, kunga ka rieti un vēl to melno runci par kučieri. Nu braukusi uz mājām. Mājā visas trīs rādījušas tēvam, ko katra pārnesusi. Tad

tēvs muļķi augsti teicis par tādiem zirgiem, par tādu karieti un tādu kučieri; otru māsu arī teicis par zelta lietām, bet trešo ar zaķi ņēmis rāt.

Piezīme. Šis ir stipri sabojāts variants un uzņemts tikai tādēļ ka tas pieder pie veciem krājumiem. P. Š.