1. A. 403 A. .M. Šiliņa Talsu apg. 1875. g., A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 118,1.

Vienam ķēniņam bijuši divi bērni: dēls un meita. Kad viņam pirmā sieva nomirusi, tas apņēmis otru; bet tā tos bērnus nemaz labi neturēj(u)si. Savu īsto meitu pamāte gan mīlējusi, lai gan tā bijusi slinka un nesmuka.

Kad. pabērni paauguši lieli un noskatījušies, ka pamāte tos pavisam neieredzējusi, tie norunāj(u)ši projām iet. Labi. Gājuši, gājuši, bet šķērsceļā raudādami šķīrušies; brālis vēl paņēmis no māsas bildi par piemiņu un tad katrs aizgājis pa savu ceļu.

Tā meitiņa gājusi, gājusi - nonākusi lielā pilī; tur logi visi bijuši tā norūsējuši kā dzelzs. Iegājusi iekšā - neviena cilvēka neatradusi. Nu nesusi ūdeni un tik(ai) mazgājusi tos logus un tīrījusi kambaŗus (istabas) - tie arī pavisam mel(n)i bijuši. Iztīrījusi vienpadsmit kambaŗus - gribēj(u)si divpadsmitā iekšā iet, bet tās durvis bijušas aizsietas ar liepu lūku. Viņa lūku atraisījusi un atvērusi durvis. Kā atvērusi - ieraudzījusi trīs sievišķus pavisam melni ģērbtus krēslos sēžam; trīs mel(n)as piķa sveces tām degušas priekšā. Tas viens sievišķis sacījis: "Meitiņ, tu atnāci savu laimi meklēt!"

Otrs sacījis: "Tu gan esi smuka, bet tu būsi vē1 smukāka!" Trešais sacījis: ,,Tev gan ir smuki mati, bet tev būs zelta mati!"

Un kad nu meita izgājusi vienpadsmitā istabā atpakaļ ieraudzījusi spieģeli, ka pulka smukāka palikusi un, ka nu vēl zelta mati.

Nu gājusi no pils laukā un griezusies uz mājām. Pārnākusi mājā, pie vārtiem, pamāte - redzēdama kāda viņa smuka palikusi, un kas par smukiem zelta matiem - saņēmusi pameitu ititi laipni un sūtījusi arī savu meitu tādu pašu laimi meklēt.

'Tā gājusi, gājusi - nonākusi tai pašā pilī ar norūsējušiem logiem. Bet viņa logus nemazgāj(u)si; tik(ai) staigāj(u)si pa kambaŗiem un visu izskatīj(u)sies. Beidzot atradusi tās divpadsmitās durvis ar liepu lūku aizsietas - iegāj(u)si iekšā un ieraudzīj(u)si trīs mel(n;os sievišķus; katrai degusi priekšā piķa svece. Tas pirmais sievišķis teicis: "Meitiņ, tu nāci savā nelaimē!"

Otrs sacījis : "Tu gan nesmuka biji, bet tu vēl nesmuka būsi!"

Trešais teicis: "Tev gan strupi, nesmuki mati bija, bet nu tev galvu segs sari kā cūkai!"

Un tā arī noticis. Kad gājusi otrā istabā spieģelim gaŗām, ieraudzīj(u)si, ka galva kā cūkai. Pārnākusi mājā, māte tādu ne

smuku nemaz negribējusi iekšā laist; un kad beidzot ielaidusi, tad paglabāj(u)si šo apakš grīdas (pagrīdē), lai neviens neredz; slepus arī ēst devusi. Bet pameitu nu labi turēj(u)si.

Pa tām starpām pameitas brālis bijis nogājis pār jūŗu vienā pilsētā un salīcis pie ķēniņa par sulaini. Ķēniņš viņu labi izturējis.

Bet brālis savas māsiņas bildi arvienu turējis acu priekšā uz galda un tiklīdz vaļa bijusi, sēdējis tur raudādams un Dievu lūgdams. To citi sulaiņi noskatījušies un pateikuši ķēniņam. Tad ķēniņš sulaiņiem pieteicis, lai bildi nozogot un viņam iedodot. Bet jaunais sulainis arvienu savu istabu turējis aizslēgtu. Te vienu vakaru ķēniņš viņu ātri saucis un šis steigdamies aizmirsis istabu aizslēgt. Citi sulaiņi to tikai gaidījuši un nozaguši to bildi, atdevuši ķēniņam. Ķēniņš aicinājis sulaini un prasījis, kas tā par bildi esot. vai viņa brūtes bilde? Sulainis atteicis: "Nē, tā ir manas māsas bilde!"

Nu ķēniņš pavēlējis, lai ņemot viņa kuģi un braucot savai māsai pakaļ, viņš gribot to precēt. Labi! braucis un aizvedis vēl māsai zelta drēbes, teikdams, lai braucot līdz, būšot par ķēniņieni tapt.

Māsa sataisīj(u)sies, kā nu braukt; bet kad jau kuģī iegāj(u)ši, pamāte iegrūdusi arī savu meitu kuģī, sacīdama: "Ko ar tevi lai daru? Brauc viņiem līdz pār jūŗu, ka es tevi ne mūžam vairs neredzu!"

Nu braukuši. Bet kad kuģis jūŗas vidū bijis, nesmukā pamātes meita iegrūdusi ķēniņa brūti pār malu ūdenī un apģērbusi pati tās zelta drēbes. Tomēr īstā brūte nenoslīkusi, palikusi par zelta pīlīti un peldējusi arvienu kuģim pakaļ. Otrā malā ķēniņš iznācis savu brūti saņemt; bet ieraudzījis meitu ar cūkas galvu, viņš dusmās sulaini licis cietumā mest, un pēc trim dienām kaklu lai nocērtot tādam.

Un tur ķēniņa pilī bijusi kukņas meita, tai bijis Anna Panniņa vārdā; bet viņu arvienu saukuši par Anču.

Te pirmo vakaru. zelta pīlīte ielaidusies kukņā un sacīj(u)si : "Anča Panniņa, ko mans brālis, jaunais sulainis, dara?"

Anča atteikusi: ,,Viņš sēž cietumā un pēc trīs (trim) dienām tam kaklu nocirtīs!"

Pīlīte, to dzirdēdama, itin noskumusi aizlaidusies projām. Otrā vakarā kukņas meita bijusi viena pati kukņā. Te pīlīte atlaidusies un atkal prasīj(u)si: "Anča Panniņa, ko mans brālis, jaunais sulainis, dara?"

Anča atkal atbildējusi: "Viņš sēž cietumā un pēc trīs (trim) dienām tam kaklu nocirtīs!"

Tad pīlīte teikusi: "Viņu varētu glābt, kad es par cilvēku taptu, un tev pie tam ar(1) jāpalīdz. Es vēl rītvakar te nākšu, tad tu ņem vienu kuņilu, pārlauz pušu, svied katru gabalu pār vienu kamiesi, tad tu mani noķersi un es palikšu par cilvēku."

Labi. Trešā vakarā pīlīte ielaidusies kukņā un prasīj(u)si atkal: "Anča Panniņa, ko mans brālītis dara?"

Nu kukņas meita pārlauzusi kuņiņu, pārsviedusi gabalus kamiešiem pāri un sagrābusi zelta pīlīti. Tā tūlīt palikusi par ļoti skaistu, jaunu meitiņu ar zelta matiem un lūgusi kukņas maitu, lai ietot pie ķēniņa un atnesot cietuma atslēgas, viņa gribot savu brālīti apmeklēt.

Kukņas meita ķēniņam visu pateikusi un tas steidzies zemē skaisto sevišķi redzēt. Kad viņš nu to ieraudzījis, tad no tās bildes pazinis, ka tā īstā brūte esot un vēl pulku smukāka, nekā bildē. Nu ķēniņš gājis ar viņu cietumā un asarām lūdzis sulaini, lai piedod. Viņš to būšot kā brāli turēt un viņam savu pusvalsti atdot. Sulainis piedevis gan, bet teicis, ka viņam pašam valsts esot, jo tēvs pa tām starpām bijis nomiris.

Tad ķēniņš apprecējis savu skaisto brūti un dzīvojis laimīgs; bet nesmuko meitu licis ar sešiem zirgiem saraustīt.

Piezīme. No Jaun-Brengulu pagasta Ūdrs piesūtījis Brīvzemniekam pasaku, kurā teikts, ka brālis bijis par kučieri pie kunga, un māsas bildi glabājis auzu apcirknī.

Beigumā teikts, ka balta pīlīte (māsa) ienākusi pie kunga pavāra, izsukājusi matus un vaicājusi sunim: "Labdien, sunīt, Ančpanīti ko dara mans brālītis Reinutiņš? Es vēl rītvakar nākšu sildīties un kad tad iešu projām, tad vajaga mani Ceri; es tad palikšu par čūsku bet lai nebēdā lai lauž mani trīs reiz pret ceikaulu (ceļkaulu) un met uz labā pleca, tad palikšu par cilvēku.

Otrā vakarā kungs pats noķēris balto pīlīti un tā darījis, tad šī palikusi par daiļu meitu, un kučieri nu izlaiduši no cietuma. L. P.