2. A. 403 A. M. Šiliņa Slampeniekos. LP, VI, 118, 1. piez.

Pameita ir ļoti skaista, bet īstā meita neglīta. Pamāte nevar ieraudzīt ne pameitu, ne arī viņas brāli. Brālis aiziet svešumā un paņem māsas bildi līdz. Viņš iestājas sveša ķēniņa dienastā, kur ķēniņš dabū redzēt māsas bildi un liek brālim to atvest šurp. Brālis arī ved māsu, bet līdz ar viņu nāk arī īstā meita.]

Uz jūŗas īstā meita kaulējusies pameitai matus pīt, pinot pameita iesnaudusies un tad īstā meita iegrūdusi to jūŗā.

Ķēniņš saskaities, ka sulainis to pievīlis un atvedis neglītu sievieti. Par to sulainis ticis iemests cietumā. Bet noslīkusi māsa pārvērtusies par pīli un nākusi pa naktim uz ķēniņa pili.]

Pīlīte pa atslēgas caurumu nākusi pie pavāra un trešo vakaru pašam ķēniņam bijusi jāķeŗ. Šis no ķēris un tad pīlīte palikusi par čūsku ķēniņa rokās. Ķēniņš gan sabijies, bet nelaidis vaļā. Tad čūska palikusi par lauvu un nu ķēniņš turējis un valdījis lauvu tik stipri, ka šim ne matu galiņš nepalicis sauss. Beidzot lauva palikusi par baltu kociņu ķēniņam rokās un pavārs nu mācījis, lai kociņu iemetot vīna kublā un apmazgājot. Šis iemetis, apmazgājis un tad palikusi par daiļu sievieti.

[Ķēniņš nu apprecē skaisto māsu, apdāvina viņas brāli, bet bargi notiesā īsto meitu.]