3. A. 403. A. P. Zvīnelis Mežotniekos. LP, VI, 118, 2.

Vienai mātei bijuši divi pabērni: zēns ar meiteni un viena īsta meita. Pabērnus māte raidījusi ganos, īsto meitu lutinājusi. Reiz zēns ganījis ceļa malā cūkas. Braucis svešs kungs garām un teicis: "Tu esi pieaudzis cilvēks un vēl gani cūkas?"

Šis atbildējis: "Ko varu darīt Pamāte spiež."

Tad kungs paņēmis cūku ganu līdz par savu rokas puisi un iedevis tam īpašu istabu. Tur viņam klājies itin labi. Bet cik kungs rokas puiša istabā kādreiz gājis, tik pamanījis, ka šis kautko noglabā. Prasījis: "Ko tur glabā?" Lai rādot! Parādījis skaistu bildi, tā esot viņa māsas bilde. Nu kungs sacījis: "Ja tev tik daiļa māsa, še zirgi - ved viņu šurp! Es viņu precēšu."

Labi! aizbrauca. Otrā rītā māsa apģērbās, sasukāja matus un vēl gāja pēc ūdens uz aku. Bet pie akas sēdēja vecs, vecs vecis un prasīja, lai dodot nodzerties! Viņa pasmēla un iedeva. Tad vecis sacīja: "Nu tu būsi otrtik skaista un uz tavas galvas būs dimanta mati!

Un tā arī notika. Bet pamāte. to redzēdama, ļoti brīnījās un otru rītu tūdaļ sūtīja ir savu meitu pēc ūdens. Tā aizgāja; bet kad vecis prasīja dzert, atbildēja: "Tu, tāds vecis, te sēdēdams nevari pats ne nodzerties!" ' "

Labi!" vīriņš atbildēja, "tad tu būsi otrtik neskaista un uz tavas galvas radīsies cūku sari!" Tā notika.

Bet kad nu pameita ar brāli bija saposušies projām braukt -pie kunga - pamāte iedeva arī savu neskaisto meitu līdz. Ceļā brālis pie vienas upes pūtināja un peldināja zirgus un šīs abas aizgāja gar upi. Te vienā vietā, dzelmes malā, viltīgā mātes meita iesaucās: "Nāc, māsiņ, dzer! Kas te par garšīgu ūdeni!"

Pameita ticēja un pieliecās dzert. Bet mātes meita iegrūda pusmāsu dzelmē noslīcināt.

Brālis aizbrauca pie kunga ar neskaisto mātes meitu. Kungs traks par to, ka esot piekrāpis viņu, atvezdams tādu brūti, kam cūku sari uz galvas. Viņš nospriežot brūtes vedējam, brālim, nāves sodu: jāiemetot tādā kūtī, kur pulka plēsīgu zvēru.

Un neko darīt, neko līdzēt - iemeta nevainīgo pie zvēriem. Bet brīnumi, tavi brīnumi! Zvēri neaiztika brālim ne mata prodzāņu -- visi luncinājās apkārt kā lielākie draugi. Kungs, to redzēdams, noģida, ka brālis nevainīgs; tūlin pavēlēja ārā nākt un iemīlēja taisno dvēseli vēl vairāk.

Bet nu vienu nakti brālis redzēja sapnī, ka slīcinātā māsa citu nakti atnākšot piesieta ķēdēs, lai tādēļ gādājot tādu āmuru, ar kuŗu nu reizi var ķēdes pārcirst.

Labi! viņš tūdaļ kaldinājis lielu āmuru un nākamā naktī gaidīja māsu. Ap pusnakti atnāca arī nelaimīgā, ka ķēdes vien nožvadzēja aiz durvim. Nu brālis cirta ar āmuru, ko jaudāja, bet nekā: ķēdes nepārtrūka un māsa aizskrēja atpakaļ uz upi: Tagad brālis kaldinājis otrtik smagu āmuru un, kad nu otrā naktī māsa atnāca, tad pārcirta gan ķēdi - izglāba nelaimīgo.

Un rītā brālis veda māsu pie kunga. Iegāja iekšā -- kungs brīnas, ka brīnas: visas istabas spīdēja no māsas dimanta matiem,

Bet brālis nu izstāstīja kungam visu patiesību: kā neskaistā pusmāsa viņa māsu upē grūdusi, kā atpestījis - visu, visu.

Tad kungs pavēlēja neskaisto viltnieci pie zvēriem kūtī iegrūst, bet skaisto pameitu ar dimanta matiem apņēma par sievu un dzīvoja laimīgi.