4. A. 403 A. Liene Bērziņa Lielvārdē, Brīvzemnieka kr. LP, VII, 11, 7, 22, i.

Bija bezdievīga pamāte, tā verdzināja savu pameitu, kā vien varēdama, bet pašas meitu lutināja bez gala. Reiz pamāte sūta pameitu uz upi sietā ūdeni pārnest. Šī smeļ, smeļ, mocās - viss sietam cauri, veltīgs darbs. Te neviļot iesmēlās līdeciņa sietā. Šī grib ar to pašu skriet mājā, lai kaut ko jel pārnestu pamātei; Bet līdeciņa lūdzās: .,Labā meitiņa, laid mani ūdenī atpakaļ!"

Šai mocīt netīk - laidīs arī. Ielaiž upē - līdeciņa saka: "Še tev trīs laimes: Tu paliksi desmit reiz daiļāka, nekā līdz šim, ja raudāsi - zelta pērles tev pa acim ritēs. Kur vien iesi, zelta pēdas paliks tev pakaļ!'`

Kā līdeciņa teica, tā notika. Bet nu pamāte pavisam traka: šai tādi labumi gadījušies, viņas meitai nekā. Tas nu tas. Te vienu dienu gadās jaunajam ķēniņam tur gaŗām braukt. Brauc -ierauga zelta pēdas. Nu pa pēdām vien paka - sastop pameitu, ļoti daiļo meitu. Šī patlaban raud un zelta pērles birst kā pupas pa acim. Vaicā ķēniņš: kam raudat? Tā un tā - pamāte neieredzot

"Nekas, no šā brīža tev nebūs vairs jāraud - brauc man līdz - tu būsi mana sieva."

Aizbrauca līdz daiļā pameita uz ķēniņa pili, apprecējās. Bet pamātei nu vēl vairāk sirds ēdās: pluska tādā laimē - viņas meitai nekā. Gadījās vienu dienu ķēniņam mājā nebūt. Gan pamāte, ragana, to saodusi --- tā uz pili projām ar zobinu, lielu, gaŗu, asu. Aizskrien ar zobinu, nokauj savu pameitu, iemet ezerā, apģērbj savu meitu ķēniņienes drēbēm, ieguldina tikpat kā spilvenī.

Tomēr nokautā nepazuda vis - pārvērtās par zeltā pīlīti ezerā un raudāja zelta pērles trīs dienas no vietas: katru dienu pa pērlei. Trešajā dienā tā salasīja 3 saraudātas pērles - izperēja divi puisīšus un vienu vanskaru no tiem. Zeltmatu puisīši ikdienas iet rotāt ķēniņa dārzā un vanskars ripo līdz tiem mātes vietā par sargu. Pamāte, ragana, ierauga puisīšus laukā - tūlin ārā ar zobinu, nokāva tos. Gan vanskars laikā biedināja: "Mūkait, bēgait," bet puisīši, muļķīši, nejēdza to. Nokāva puisīšus, iemeta ezerā, bet vanskaru, ripotāju, ragana, blēde, ienesa istabā, iemeta aizkrāsnī. Ezerā pīle pazina nokautos, ņēma tos mērcēt avota ūdenī trīs dienas no vietas. Avota ūdens sadziedināja griezumu, atdzīvojās puisīši.

Par to laiku pārradās aridzan ķēniņš. Vanskars aizkrāsnī nu sāka ņurkšķēt: "Gultā raganas meita - ezerā ķēniņiene! Iešu, ripošu aicināt ķēniņieni, ar puisīšiem." Aizripoja vanskars uz ezeru, aicināja ķēniņieni. Atnāca pīlīte ar puisīšiem uz pili -ķēniņš satvēra to, paspieda vairāk, nekā bija domājis -- ļ katrs sapratīs -- neglaudīja ne pamāti, ne viņas meitu, bet ķēniņieni skūpstīt skūpstīja ar viņas puisīšiem. Nu smaidīja atkal laimīgas dienas ķēniņienei pilī.