6. A. 403 A. Nīcenieks no skolnieces Brēdisu Annas Nīcā. Etn. II, 1892, 174. LP, VII, II, 27, 22, 3.

Vienam saimniekam bija divi bērni: dēls ar meitu. Bet tā meita bija dikti smuka. Vienreiz tas dēls izgāja reizot un noreizoja pie viena sveša ķēniņa un salīga pie tā par sulaini. Viņš, tur dienēdams, arvien skatījās savas māsas bildē, un vienreiz viņam skatoties, pats ķēniņš to ieraudzīja. Viņš prasīja: "Kur tu esi tik smuku meitu redzējis, kā tai bildē ir?"

Sulainis atbildēja: "Tā ir manas māsas bilde."

Ķēniņš sacīja: "Kad tava māsa būtu tik smuka, kā šī bilde, tad es jemtu viņu par sievu."

Sulainis atbildēja: "Tāda viņa ir kā šī bilde."

Ķēniņš atbildēja; "Tad tūlin es sūtīšu kuģi ar vienu sulaini, lai viņu atved še."

Kā sacīts, tā darīts. Kungs sūtīja tūlin kuģi ar vienu savu sulaini uz to zemi, kur viņa māsa atradās. Sulainis aizbrauca ar kur, atrada māsu, jēma līdz un vienu vecū veģu nesētāju arī pajēma no turienes līdz. Par jūŗu braucot, tā vecene iegrūda to meitu jūŗā. Pārbraukuši mājās, viyi atdeva to veco veģu nesētāju ķēniņam. sacīdami : "Šī ir viņa māsa."

Bet to viņi nesacīja, kas uz jūŗu bij noticis, baidīdamies, ka nedabūj strāpi. Ķēniņš saskaitās un ielika to sulaini, kam tā smukā māsa bija, cietumā, ķēdēs saslēgtu, un lika cieti apvaktēt. Tūlin tai naktī ieskrej par logu viena pīlīte tai cietumā, kur viņš stāvēja, un tūlin viss cietums palika gaišs ar uguni. Pīlīte par logu ieskrējusi, sauc: "Pērkš, pērkš, labvakar, zelta brālīt! es esmu tava māsiņa; tā vecā veģu nesētāja iegrūde mani jūŗā. Kad mani kāds par vidukli pārķērtu un ar zobenu kaklu nocirstu, tad es paliktu par cilvēku."

To izteikusi, viņa aizskrēja atkal projām. Sargi no rīta iz stāstīja ķēniņam, ko par nakti bij dzirdējuši cietumnieka istabā. Otrā naktī pats ķēniņš gāja klausīties pie cietumnieka durvim un riktīgi - kā sargi sacījuši, par pusnakti ieskrien atkal pīlīte par logu cietumā un saka: "Labvakar, zelta brālīt! kad mani kāds pārķērtu par vidukli un ar zobenu kaklu nocirstu, tad es paliktu par cilvēku. Vienu nakti vēl es nākšu, tad vairs nenākšu."

'To izteikusi, viņa izskrēja par logu laukā un pazude. Trešo nakti kungs gāja atkal pie cietuma durvim, pajēma zobenu un sasataisījās uz ķeršanu rokās. Trešo nakti ieskrien atkal pīlīte par logu: "Pērkš, pērkš," un viss cietums paliek atkal gaišs ar ugunim un. saka: .,Labvakar, zelta brālīt, es esmu tava māsiņa, tā vecā veģu nesētāja mani iegrūde jūŗā un sātens mani saķēre un pataisīja par pīlīti. Kad mani kāds saķērtu par vidukli un kaklu ar zobenu nocirstu, tad es paliktu par cilvēku. Ardievu, brālīt, nu es vairs pie tevis nenākšu!"

'To dzirdēdams, kungs pielīde pie loga un sasataisījās uz ķeršanu. Tūlin arī pīlīte līde par logu laukā. Ķēniņš sagrābe pīlīti no visa spēka. par vidukli, pīlīte gan vazoja kungu gar zemi, bet viņš turēja cieti un nocirta ar zobenu kaklu. Tūlin arī pīlīte pārvērtās par skaistu meitu, akurāt par tādu, kāda tai bildē bij mālēta. Ķēniņš iegāja cietumā pie viņa, nojēma viņam ķēdes no rokām un kājām un sacīja: "Tu neesi vis man melojis, bet viņi visi ira mani piekrāpuši, tie kuģa audis un arī mans sulainis."

Par to ķēniņš sapīka un ielika visus kuģa audis, sulaini un arī veco veģu nesētāju cietumā, bet smukās meitas brāli iecēle lielā godā, un pajēma viņa māsu sev par sievu un noturēja bagātas kāzas un dzievāja godīgi un laimīgi līdz kāmēr nomira.