7. A. 403 A. Štauers Iecavā. LP, IV, 4, 2.

Viens brālis, no savas māsas šķirdamies, paņem viņas bildi līdz par piemiņu. Brālis katru dienu paskatās māsas bildē un nopūšas. Reiz brāļa kungs to redz un tūdaļ uzprasa: "Ko tu tur vienmēr skaties, kas tā par bildi?"

"Tā mana māsa. "

Kungs paņem bildi un ierauga, ka māsa tik skaista, kā brīnums. Viņš apņemas viņu precēt un pavēl pakaļ braukt. Brālis aiz

brauc. Bet atpakaļ braukdami, satiek veceni - tā bijusi ragana. Vecene žēli lūdzas, lai gabaliņu pavedot. Šie ved. Te uz vienu reizi brāļa pamana: baltvaidze nav vairs ratos, tik vecene. Paskatās uz otru pusi -- nav nekā, tik redz, ka pelēka pelīte krūmos ietek.

Pārbrauc nu muižā - kungs traks uz brāli : kādēļ tik esot melojis? Vai tāda vecene maz esot uz to pusi tik skaista, kā bildīte rādot? Dusmās kungs liek brāli iemest dziļā bedrē, kur tam pie apšu mizām un ūdens būs badā nomirt.

Te otrā dienā kunga istabā žigla pelīte izlien no grīdas apakšas un vaimanādama čīkst: "Mans brālis dziļā bedrē gul nevainīgs - ēd mizas, dzeŗ ūdeni!"

Kungs taisās pelīti ķert -- neizdodas. Dienu pēc tam pelīte atkal parādās:

"Mans brālis dziļā bedrē guļ nevainīgs, ēd mizas, dzeŗ ūdeni!" Kungs taisās pelīti ķert -- neizdodās. Dienu pēc tam pelīte atkal klāt, vaimanādama. Bet šoreiz

kungs izmanīgāks: viņš uzsviež caurumam kaut ko virsū, lai netiek atpakaļ un noķeŗ pelīti. Bet tai pašā acumirklī pelīte paliek par daiļu meitu un izstāsta, ka tā vecene, kas brālim līdzbraukusi, uz ceļa nobūrusi viņu par pelīti. Kungs, to dzirdēdams, liek veceni nomaitāt ; bet nevainīgo brāli izlaiž no bedres un māsu, baltvaidzīti, apņem par sievu.