8. A. 403 A. Štrauss Ērbērģniekos. LP, IV, 4, 3.

Vienam ķēniņam bijis ļoti smuks kučieris. Reiz ķēniņš teicis uz kučieri : "Ja tava māsa būtu tikpat smuka, kā tu, tad es viņu precētu."

Kučieris teicis, ka viņa māsa esot vēl daudz smukāka par viņu. To dzirdēdams, ķēniņš licis māsu atvest. Kučieris braucis ar ķēniņa karīti pakaļ. Bet māsa bijusi pie pamātes un šī pamāte bijusi ragana. Līdz kučieris ar māsu bijuši aizbraukuši, raganai palicis žēl, ka viņas pameita ietikusi zelta karītē, bet īstā meita ne. Tūlin ragana dzinusies ar īsto meitu pakaļ un zelta karīti panākušas ezera malā. Ragana bez runas izrāvusi pameitu no karītes, iesviedusi ezerā, lai noslīkst, un tad iesēdinājusi savu īsto meitu karītē. Bet raganas meita bijusi briesmīgi nesmuka. Ķēniņš, to redzēdams, sadusmojies: "Melkuli, kādēļ mānīji mani? Tik nesmuku māsu tu man ieteiksi par smuku!"

Dusmās ķēniņš licis, lai kučierim piedzen pilnu miesu ar adatām un tad lai iemet to cietumā.

Tomēr kučieŗa māsa ezerā nebija noslīkusi; viņa bija pārvērtusies par pīlīti un nāca katru nakti pie cietuma sarga lūgties ielaist pie brāļa. Tas, cilvēks, laidis arī. Pīlīte iegājusi cietumā un lasījusi adatas ārā no brāļa miesām. Cietuma sargs to vienreiz redzējis un pateicis ķēniņam. Ķēniņš licis pīlīti noķert, un nu tā pārvērtusies par kučieŗa māsu. Ķēniņam viņa vareni patikusi: viņš apņēmis to tūlin par sievu. Raganu par tādu blēdību licis saraustīt ar zirgiem gabalu gabalos, bet mirstot, ragana ātri palikusi par žagatu un aizskrējusi projām. Beidzot licis arī raganas meitu nonāvēt: sadedzināt; bet tā arī aizskrējusi par žagatu.