9. A. 403 A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē. LP, IV, 4, 1.

Kādai mātei divas meitas: īstā meita un pameita. Pameita bija daiļa un mudīga, bet īstā meita slinka un nejauka.

Vienreiz pameitai jāiet dārzā no akas ūdens pārnest. Bet akā tā ierauga divus cilvēciņus dejam un lecam. Pameita ilgi noskatās akā; beidzot norauj no ābeles divus ābolus un iesviež tos akā abiem cilvēciņiem klēpī. Šie par to ļoti priecīgi un nezin, kā nu būtu atmaksājuši pameitai. Bet pameita par atmaksu ne dzirdēt - iesmeļ ūdeni un aiziet uz istabu. Līdz ko pār slieksni, te īstā meita pretim: "Vai, kādi tev zelta mati gadījušies! Kur tādus ņēmi?"

Pameita tūlin atpin matus -- paskatās: ja, ir gan tik skaisti,, skaisti - netīk ne acis nolaist.

"Laikam mazie cilvēciņi tur akā tos man dāvinājuši. Kad viņiem kaut ko iemet, tad tie tūlin atmaksā."

Pamāte, to dzirdēdama, pamudina arī īsto meitu uz aku iet pēc zelta matiem.

Īstā meita aiziet. Cilvēciņi atkal akā dej un gaida, vai ko garšīgu neiemetīs. Tamēr īstā meita paņem divas oliņas un met, ne labi nepaskatījusies, cilvēciņiem uz galvām.

Jūra, tāda! neredz ne, kur sviediens iet; gandrīz sadragāja mums galvas! Kaut tev labāk pūces aste pierē gadītos!" tā mazie pa aku pukojās.

Aiziet īstā meita uz istabu, māte pretim: ,;Vai, meitiņ, kā tevi pameita piekrāpusi; tev jau pūces aste pierē!"

Un pamāte un pamāsa no tās dienas zeltmatīti nemaz vairs neieredzēja, it kā viņa tā vainīgā būtu bijusi.

Bet pameitai bija viens īsts brālis. Tas kalpoja pie viena lielkunga par sulaini. Brālis, nezin kā padzirdējis par savas māsas zelta matiem, par viņas nedienām, sāk brīnum ilgoties un sēroties pēc savas māsas. Vienu dienu lielskungs sāks uzprast, kādēļ šis vienā gabalā tāds nolaidies.

"Ja, kā tad gan ne? Man vienīga māsa pasaulē tik daiļa, tik daiļa, ar zelta matiem un tai katru dienu jāvalda asaras pie niknas pamātes."

"Kādēļ to ātrāki neteici, ka viņai zelta mati? Pasaki tūlin kučierim, lai brauc paka tavai māsai. Ja tik daiļa būs, tad ņemšu par sievu."

Kučieris mudīgi vien aizbrauc pie pamātes, lai dodot zeltmatīti, pats lielskungs pavēlējis. Bet pamāte ne par ko: lai ņemot arī īsto meitu līdz; tad ja. Nekā darīt, paņēma abas.

Ceļā pameita saka uz īsto meitu: "Tu nezini, kā man šodien galva sāp!"

Tas nekas - kad brauksim tur pār upes braslu, tad tik pārliecies labi un skaties ūdenī, tūlin pāries visas sāpes." Pameita to dara, bet īstā meita slepeni grūda no muguras

puses un iegrūda pameitu upē- Kučieris pārlaiž pie lielkunga un nu tik apskatās, ka vienu pašu pārvedis. Lielskungs iznāk zeltmatīti skatīties, bet ieraudzījis tik nejauku, ar pūces asti pierē, ar ziliem zobiem mutē - traks no dusmām. Lai tūlin iekaļot sulaini, tādu melkuli, mūrā! lai ēdinot un dzirdinot no siles, un turot kā suni!

Bet otrā dienā lielkunga pavārs pamana, ka skurstenī zelta pīlīte ielaidusies: Pavārs grib ķert, tomēr nevīžo pakai kāpt. Pēc brīža pīlīte iesaucās: "Ai mans zelta bāliņ, cik tev cietumā grūti klājas!" un aizskrien projām.

Otrā dienā atkal zelta pīlīte klāt, runādama tos pašus vārdus. Pavārs sāka tagad stāstīt lielkungam.

Lielskungs nosaka, ka rītu būtu noķēris zelta pīli, un pie viņa ienesis.

Trešā dienā pīlīte atkal klāt. Pavārs pamanās un noķer. Ienes pie lielkunga - tas priecīgs bez gala par tādu pīlīti. Nu sāk glaudīt, sāk paijāt; bet pīlīte uz reizi spurkt! spārnos un laužas laukā. Nu lielskungs noķeŗ otrreiz šo labi cieti; bet līdz ko cietāki saspiedīs - pīlīte paliek par zeltmatīti un izstāsta lielkungam visu, ko pūces aste tai nodarījusi.

To dzirdēdams, lielskungs tūlin pavēl nevainīgo brāli izlaist un ieceļ uz pēdām par savu muižkungu. Bet pie īstās meitas iegājis, tas izlikdamies jautā tā: "Vai dzirdi, tu varbūt varēsi pateikt, ko tādam darīt, kas otru noslīcinājis?"

"Tāds zirgiem saraustāms!"

"Labi - tu tā esi; rītu saraustīs tevi."

Tā notika. Un lielskungs nu apprecēja zeltmatīti, bārenīti, un dzīvoja laimīgu mūžu.