10. A. 403 A. Štrauss Ērbērģniekos. LP, III, 37.

Kādam vīram nomirusi sieva, atstādama mazu meitiņu. Pēc tāda laika vīrs apņēmis raganu par sievu. Tā maz, ļoti maz mīlējusi pabērnu. Bet vēlāk, kad pašai piedzimusi īsta meita, tad ragana nevarējusi pabērnu ne acu galā ieredzēt

Reiz ragana sadomājusi sērdienīti nobendēt. Viņa ielējusi podiņā taukus, apsējusi to ar baltu drānu un noteikusi: "Nes podiņu tēvam uz lauku! Bet to tev saku: ja viena tauku pilīte būs piegājusi pie drāniņas, tad kakls tev nost!"

Sērdienīte gan nesusi rāmi, gan nesusi, bet neko darīt, drāniņa tomēr nošļacījusies. Sērdienīte gauži raudājusi. Tēvs prasījis: "Kādēļ, bērniņ, raudi?"

Tā un tā - šī izstāstījusi. "Vakarā vairs nebūšu dzīvotāja pamāte solīja man kaklu noraut." " "Nu, nu, tik traki jau nebūs! Mājā iedama, izmazgā drāniņu. Sērdienīte gan mazgājusi, bet tik tīra drāniņa tomēr vairs

nebijusi. Nu sākusi atkal gauži raudāt. Uz reizi izlīdusi čūska un sacījusi: "Ko nu raudi? Nopin man labāk vaiņadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!"

Viņa salasījusi puķītes un ātri, ātri nopinusi vaiņadziņu. Pēc tāda brītiņa izlīdusi otra čūska sacīdama: "Ko nu raudi? Nopini man labāk vaiņadziņu, jo rītu būs manai māsai kāzas!"

Viņa salasījusi puķītes un ātri, ātri nopinusi vaiņadziņu. Pēc tāda brītiņa izlīdusi trešā čūska sacīdama: "Ko nu, māsiņ, raudi? Es esmu brūte, rītu man kāzas, nopin man vaiņadziņu!"

Nu sērdienīte salasījusi tās jaukākās puķītes, ko vien atradusi, un nopinusi jauku, jauku vaiņadziņu. Līdz ko vainadziņu čūskai, brūtei, pasniegusi, tā uz reizi iegadījušās visas trīs čūskas ar vaiņadziņiem galvā un prasījušas: "Māsiņ, kādu laimi par to labumu lai tevim vēlam?"

Citas laimes negribu: kad tik mana taukainā drāniņa paliktu "

balta." Tā viena čūska sacīja: "Lai tava drāniņa paliek otrtik balta, nekā viņa bija!"

Tā otra čūska sacīja: "Paliec pati tik daiļa kā saule

Tā trešā čūska sacīja: "Kad tu raudāsi, tad tev pērles no acim birs, un kad tu runāsi tad tava balss tik jauki skanēs kā kokle Sērdienīte pārnesusi no savām asarām pilnu podiņu ar pērlēm

un atdevusi drāniņu tik baltu kā sniegu.

Ragana brīnījusies, kur meitene tik baltu drāniņu dabūjusi, kur tik daudz pērļu rāvusi, kur tādu daiļumu, kur tik mīlīgu valodu ņēmusi. Nu otrā dienā tīšu sūtījusi ar tauku podiņu savu īsto meitu uz lauku. Īstā meita labi sašļacinājusi drāniņu ar taukiem. Tēvs sacījis: "Vai, meitiņ, vai tev nu māte nerāsies, ka drāniņa tik taukaiņa :?"

Kur tad nu rāsies? Kad tik es zinātu, kurā v ietā sērdienīte " " vakar izmazgājusi drāniņu tik baltu, tad nebēdātu nekā.

"Ai, meitiņ, viņa būs ar asarām izmazgājusi; tu nezini, cik tā gauži raudāja."

To dzirdēdama, īstā meita, uz mājām iedama, tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras, lai varētu tikdaudz podiņā izspiest, ka drāniņu izmazgāt. Uz reizi izlīdusi čūska un sacījusi:

Ko nu raudi? Nopin man labāk vaiņadziņu, jo rītu manai māsai "

kāzas."

Bet īstā māsa aizspērusi čūsku ar kāju projām un gājusi tālāk.

Pēc brītiņa iznākusi otra čūska sacīdama: "Ko nu raudi? Nopin man labāk vaiņadziņu, jo rītu manai māsai kāzas."

Bet īstā meita aizspērusi čūsku ar kāju projām un gājusi tālāk. Pēc brītiņa iznākusi trešā čūska sacīdama: "Ko nu, māsiņ, raudi? Es esmu brūte, rītu man kāzas, nopini man vaiņadziņu!"

Īstā meita aizspērusi čūsku ar kāju projām un patlaban gribējusi tālāk iet; bet tai pašā acumirklī iegadījušās visas trīs čūskas un sacījušas: "Nu kādu laimi lai tev vēlam? Mēs tevim vēlam, lai tava drāniņa būtu tik melna. kā darva, lai raudot tev no acim kristu rupuči ārā, lai tavs vaigs taptu tik nejauks kā nakts, un lai tava valoda būtu līdzīga zvēru rējienam."

Mājā ragana brīnījusies un pārbijusies, kur meita tik melnu drāniņu dabūjusi, kur podiņā tikdaudz rupuču sagadījušies, kur tādu briesmīgu vaigu un briesmīgu valodu ņēmusi.

To dzirdēdama un redzēdama, ragana vēl vairāk sadusmojusies uz sērdienīti; viņa nedevusi tai nemaz vairs ēst. Bet jo nedevusi ēst, jo sērdienīte daiļumā pieņēmusies.

Dažas nedēļas vēlāk gadījies kādam. ķēniņa dēlam gar raganas māju braukt. Gaŗām braucot, tas izdzirdējis tik jauku valodu, it kā kokles skaņas. Viņš apturējis zirgus un prasījis, kam tik jauka valoda šinī mājai- Ragana .tūlīt izskrējusi pretim sacīdama: "Manai meitai, manai meitai! Pag, pag, tūlīt izvedīšu!"

Ragana nu paslēpusi sērdienīti apakš kubla un noteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvētu kā sasalusi un ne pušplēsta vārdiņa neiepīkstētos. To padarījusi, tā steigšus vien rāvusi īsto meitu laukā pie ķēniņa dēla.

Bet kas nu noticis? No meitas tumšā vaiga ķēniņa dēls nobijies un no meitas valodas rējiena ķēniņa dēla zirgi sākuši trakot. Viņš atsūtījis īsto meitu atpakaļ un prasījis pēc tās ar jauko valodu. Bet kad ragana atteikusi, ka citas nevienas neesot, tad ķēniņa dēls sācis visas malu maliņas pārmeklēt, kamēr atradis sērdienīti apakš kubla.

Nu aizvedis sērdienīti uz savu pili un to apprecējis.