11. A. 403. A, Štrauss Ērbērģniekos. LP, III, 39..

Kāda nabaga atraikne gājusi gar upi un ieraudzījusi trīs Laimiņas mazgājamies. Atraikne paņēmusi drēbes un tās paturējusi tamēr klēpī. Laimas izkāpušas no upes un meklējušas savas drēbes, prašinādamas atraiknei, vai nezinot, kur drēbes palikušas?

Kamēr mazgājāties, es viņas paglabāju savā klēpī!" atraikne "

atbildējusi:

"Tas labi " Laimas atteikušas un steigušās a ģērbties, bijušas gatavas, tad viena Laima par to labumu, iedevusi atraiknei apavas, otra sagšu, trešā lindrakus, un acumirklī nozudušas kā ūdenī.

Atraikne gājusi uz māju. Bet kas tas? No apaviem sākuši zelta gabali birt. Viņa salasījusi vienu riekužu, otru riekužu; pie bērusi vienu kabatu, otru kabatu: nekur likt, nekur paglabāt, kas zelta. Pēc tāda brīža braucis kāds kungs gaŗām. Tas uzsaucis: Salasi jel tos zelta gabalus!"

"Es nevaru beigt lasīt - lasi tu."

Kungs lasījis, lasījis, bet nespējis arī visu salasīt. Nu tas ieņēmis atraikni savos ratos un pārvedis savā pilī. Rati līdz pilij arī bijuši pilni ar zeltu. Atraikne nu dzīvojusi pilī laimīgas dienas un nekā tai netrūcis.

Bet nu gadījies reiz, ka kungam bijis jāaiziet uz karu. Projām ejot, tas pieteicis atraiknei: "Neej tu no pils ātrāki ārā, kamēr būšu mājā, lai skauģi tevi nenomāc!"

Atraikne negājusi. Bet kāda ragana Sen jau glūnējusi uz atraiknes laimi. Otrā, trešā nedēļā neģēle atnākusi pie atraiknes un tik ilgi to krāpusi, kamēr to izkrāpusi no pils ārā. Aiz pils vārtiem ragana nobūrusi atraikni par pīlīti un iegrūdusi to purvā. Pīlīte purvā izdējusi trīs oliņas un izperējusi divus bērniņus. Viena oliņa bijusi vanckaris. Bet ragana slepeni nozagusi bērniņus, aiznesusi tos krāsnī nonāvēt un tad atnesusi nedzīvus atpakaļ. Pīlīte gauži raudājusi pēc bērniņiem ilgu laiku. Beidzot, tā aiznesusi viņus baznīcā un katru nakti gājusi skatīties.

Kungs no kaŗa pārnācis, izmeklējies atraikni pa malu malām nekur atrast. Beidzot tas iegājis baznīcā meklēt; bet neatradis vairāk nekā, kā divus nedzīvus pīlēnus. Viņam iešāvies prātā likt pīlēnus apsargāt. Tā arī noticis. Pirmo nakti puisis, pīlēnus sargādams, redzējis, ka sudraba pīlīte atlaidusies pie bērniņiem un tos ilgi glaudījusi, izliedama sudraba asaras. Viņš gribējis to noķert, bet pīlīte žigli aizlaidusies.

Kungs tādai valodai neticējis.

Otrā naktī puisis atkal redzējis, ka zelta pīlīte atlaidusies pie bērniņiem un tos ilgi glaudījusi, liedama zelta asaras. Viņš gribējis to noķert, bet pīlīte žigli aizlaidusies.

To dzirdēdams, kungs taisījies iet pats sargāt.

Trešā naktī atlaidusies dimanta pīlīte pie bērniņiem un tos ilgi glaudījusi, liedama dimanta asaras. Kungs labi pamanījies un noķēris dimanta pīlīti aiz kājas. Pīlīte lūgusies, lai to laižot vaļā un lai apglabājot viņas bērniņus. Kungs atteicis: .,Labi, es apglabāšu tavus bērniņus, bet tanī dienā tev vajaga arī atlaisties pie kapa."

Pīlīte apsolījusies. Noteiktajā dienā pīlīte gadījusies pie kapa. Apglabājot pīlīte atkal gribējusi aizlaisties, bet kungs to pamanījies un noķēris pīlītei aiz čupra. Bet līdz ko mazuliet pakausi paspiedis, tā dimanta pīlīte palikusi par cilvēku -- senāko atraikni.

Atraikne nu dzīvojusi atkal pilī un naudas tai nekad netrūcis: tik apāvusi apavas - tūlīt biruši zelta gabali ārā.