12. A. 403 A. LP. Džūkstē - Pienavā. LP. I, 4.

Kādam tēvam bij meita un dēls. Abi bērni jau no mazām dienām dzīvoja reti redzētā saticībā un mīlestībā. Pēc vecāku nāves brālis sacīja uz māsu: "Sirdsmīļā māsiņ! gribat negribot mums tagad jāšķiŗas un jāiet pasaulē katram savu maizi pelnīt. Bet lai es zinātu, vai tev, mīļā māsiņ, labi pasaulē klājas, tad nopirkšos bildīti tev līdzīgu un skatīšos: ja bildītes ģīmis būs skaists, tad zināšu, ka tev labi klājas: ja pārvērtīsies par nejauku, tad bēdāšos par tavu nelaimi."

Māsa atkal apsolās brālim rožu krūmiņu dēstīt un tad no rožu krūmiņa augšanas jeb neaugšanas noskatīties brāliņa laimi, vai nelaimi.

Tā abi izšķīrās.

Brālis drīzi salīga pie kāda augsta kunga par sulaini un dzīvoja ļoti laimīgi. Viņš savās baltās dienās nepiemirsa katru dienu paskatīties māsas bildītē, dažreiz pat bildīti vēl noskūpstīja.

Kunga vagāre nevarēja no sulaiņa izprast, kādēļ tā pret bildīti izturās. Viņš sāka reiz kungam stāstīt, ka viņa sulainis piecreiz dienā bildi skūpstot.

Kungs lika sulainim ar visu bildi atnākt un skarbi uzprasīja: "Kāpēc tu skūpsti šo bildi?"

Sulainis nu izstāstīja savu noslēpumu. Kungs aplūkoja ilgi jo ilgi skaisto bildi un tad pilns prieka iesaucās: "Ja tev patiesi tik daiļa māsa, kā šī bilde, un tik laba, kā nupat stāstīji, tad gribu pēc viņas precēt!"

Otrā rītā sulainis un vagāre, pēc kunga pavēles, brauca māsu meklēt un atrada to pēc ilgas meklēšanas kādā mazā, mazā būdiņā dzirnavas griežam. Viņi paņēma māsu un brauca atpakaļ. Bet ceļā bija lielāks ezers priekšā, pār kuŗu ar laivu ceļas. Vagāre apsolījās viens pats airēt un atvēlēja brālim ar māsu nosnausties.

Bet brālim guļat, jaunais vagāre noslīcināja māsu. Malā bezgodis nemodināja vis brāli, bet kņaši sadabūja kādu veceni un piesacīja, lai sulainim atmostoties, tikai sakot: "Brālīt! vai vairs nepazīsti?"

Sulainis atmodās un tūdaļ noprata, ka labi nav. Viņš paskatījās bildītē : bildīte nelabi rāda. Mājās pārnācis, izsacīja kungam; cik nu zināja. Kungs vagārim vairāk ticēdams, tik uzsauca: "Krāpniek, nost no manis cietumā!"

Cietumā nelaimīgais trīs dienas ne ēda, ne dzēra, domādams tik par savu māsu. Te ceturtās dienas rītā ielaidās pa cietuma logu pīlīte zeltītām spalvām un sacīja : "Ja mani kāds spiestu, tad būtu tāda skaista meitiņa!"

Bet noskumušais cietumnieks, savās bēdās tīri kā apjucis, nemaz neķēra pīlīti. Viņa aizlaidās. Otrā dienā pīlīte atkal klāt un tik, tik nekrīt jaunajā vagāres rokās. Kungs par pīli zināt dabūjis, ieradās trešajā dienā pats cietumā, noķēra pīli, paspieda un - ko domājiet - viņa rakās rodas skaista, skaista jaunava, līdzīga sulaiņa bildītei. Skaistā meitiņa nu izstāstīja vagāres darbus un brāļa nevainību.

Kungs tūdaļ taisīja lielas kāzas un apprecēja sulaiņa masu. Ļauno vagāri un veceni kāzu dienā pavēlēja ezerā iemest, sacīdams: "Palieciet nu jūs katrs par pīli zeltītām spalvām; bet ja, bezgoži, to nevarat, tad tā nav mana vaina."