13. 403 A. Jurkovsku Emilija Ūziņos. Jkr. II, 39 (8). LP, VII, II, 27, 28, 1.

Reiz dzīvoja kāds lielskungs ar lielmāti. Tiem bija ļoti uzticams sulainis. Lielskungs aizgāja kaŗā un piekodināja sulainim: "Neatstāj lielmāti, lai nāk kāda stunda nākdama."

Gadu pēc lielkunga aiziešanas, lielmātei piedzima dēls. Pēc tam lielmāte tapa joti slima un lika atsaukt kādu veceni ar savu meitu. Bet tās bija raganas. Viņas izdzina sulaini ar varu no lielmātes istabas, bet viņš tomēr gribēja redzēt, ko ragana darīs. Viņš izurba griestos caurumu un redzēja, ka ragana iesita lielmātei ar kaŗoti pa pieri un sacīja: "Teku, 1ūsīt! teku, lūsīt!"

Tad lielmāte izskrēja ārā un devās prom uz mežu. Kad lielmāte bija izgājusi, ragana ielika savu meitu viņas gultā. Sulainis, to redzēdams, nezināja no bēdām ko darīt. Viņš rakstīja lielkungam, ka lielmāte esot slima, io taisnības viņš nedrīkstēja rakstīt.

Lielmātes bērns no tās dienas, kad māte bija nozudusi, bija ļoti nemierīgs un bļāva vienā bļaušanā. Kādu dienu sulainis sacīja raganai : ,,Dod man bērnu, es viņu apmierināšu."

Sulainis paņēma bērnu, aizgāja meža malā, uzkūra uguni un dziedāja: "Teku, lūsīt, sulainīt'. mans bērniņš gauži raud. Smiltis tavus vaigus grauza, asariņas birdināj."

Kad bija beidzis dziedāt, tad ataurējās mežā un lielmāte iznāca, nobridusies un novārgusi, sasildījās pie uguns, nobučoja bērnu un ieskrēja atkal mežā. Bērns bija uz kādām dienām apmierināts. Pēc kāda laika tas atkal sāka brēkt. Sulainis aiznesa bērnu atkal uz mežu, uzkūra uguni un dziedāja: "Teku, lūsīt, sulainīt`, u. t. t."

Lielmāte atsaucās mežā vēl dziļāki, kā pirmo reiz, tad iznāca no meža, noglaudīja bērnu un sacīja: "Rītu es vēl vienreiz atnākšu, bet tad man jāiet tālu, tālu projām, kur tu manis vairs neredzēsi."

Viņa ieskrēja mežā un pazuda. Otru dienu sulainis izrāva bērnu no raganas nagiem, aizgāja atkal uz mežu un dziedāja: "Teku, lūsīt, sulainīt', u. t. t."

Atsaucās vēl dziļāki mežā, ka tikko varēja dzirdēt. Pēc brītiņa lielmāte iznāca no meža. Sulainis sakūra tik lielu uguni, ka lielmātei palika karsts, un tā nosvieda savu lūšu kažociņu. Kamēr tā ap bērnu darbojās, sulainis saņēma slepeni viņas kažociņu un iesvieda to ugunī. Kad nu lielmātei bija projām jāiet, viņa meklēja savu kažociņu, bet dabūjusi zināt, ka tas sadedzis, viņa sacīja: "Kam tu to sadedzināji? Nu man jāiet plikai mežā un jāsalst."

Sulainis sakampa lielmāti un nesa uz mājām. Bet viņa turējās pretim, pārvērtās par čūsku un tinās tam gar kaklu un rokām. Beidzot viņa pārvērtās par arkla lemesi. Sulainis domāja: "Ko es tādu koka gabalu nesīšu uz mājām?"

Viņš pārlauza to uz pusi un pārsvieda pār plecu un gribēja iet bērnam pakaļ, kas bija palicis pie uguns. Te nu viņš ieraudzīja lielmāti sev priekšā, kas nu bija svabada no raganas burvības. Viņš pārveda to slepeni mājās, ka neviens neredzēja, un ieveda to savā kambarī, kur tas to apkalpoja.

Pēc gada laika pārnāca lielskungs no kaŗa uz mājām, bet viņa acis bija kā apmānītas. un tas nepazina raganas meitu. Reiz lielskungs ar sulaini staigāja pa dārzu. Sulainis krita lielkungam pie kājām un lūdza piedošanu, sacīdams: "Apskaties labi savu sievu, vai tā ir īstā."

Lielskungs sadusmojās un sacīja: "Kā tu drīksti sacīt, ka tā nav mana sieva?"

Bet kad sulainis bija visu izstāstījis, tad lielskungs tapa atkal laipna un tam piedeva, ka neīsto lielmāti bija atstājis. Viņi gāja pilī un nu tik lielskungs pazina raganas meitu. Sulainis tam pieveda lielmāti, kas nu bija vesela, un visi tagad dzīvoja laimīgi līdz nāvei. Bet raganu un viņas meitu tas lika ar četriem zirgiem saraustīt.