14. A. 403 A. Mācītājs J. Neilands no Skultes.

Vienai mātei bija viena īsta meita, otra pameita. Tā īstā meita bija nesmuka, bet pameita dikti smuka. Tai mātei briesmīgi sāpēja galva, un viņa nekā nevarēja to kaiti izārstēt. Reiz viņa bija dzirdējusi, ka kur tālu lielā mežā esot avots, un ja ar tā avota ūdeni apslapinot galvu, tad tā tūlin paliekot vesela. Bet to ūdeni dabūt esot briesmīgi grūti, jo tai mežā dzīvojot lauvas, kas saplēšot katru cilvēku, kas vien tai mežā ieejot. Pamāte nu apņēmās sūtīt savu pameitu pēc ūdens; ja ar lauvas to saplēstu, par to nekas nebūtu. Tad viņa iedeva pameitai krūzi un sacīja: "Aizej uz to mežu un atnes man ūdeni no tā avota!"

Pameita arī paklausīja dusmīgai pamātei un aizgāja raudādama no mājas ārā. Ejot viņai piestājās viens vecītis un prasīja: "Kam tu, meitiņ, raudi?"

Pameita atbildēja: "Pamāte mani sūta uz mežu pēc ūdens, kur lauvas saplēšot visus cilvēkus."

Vecītis saka: "Neraudi vis! Še ņem šās trīs maizes garoziņas, un kad tev nāks trīs lauvas pretī, tad iedod katrai vienu garoziņu! Tad neviena tevi neaiztiks."

Pameita paņem garoziņas, apmierinās un iet tālāk. Un ritīgi! Līdz ko viņa ieiet mežā, tūlin nāk trīs lauvas pretī un pameita iedod katrai pa garoziņai. Lauvas paliek gluži rāmas un vēl pavada pameitu līdz avotam. Pie avota nonākusi, viņa tūlin smej ūdeni un. iesmej mirona galvu. Viņa to nomazgā un noliek otrā avota malā. Smej otrreiz ūdeni un atkal iesmej mirona galvu. To viņa atkal tāpat nomazgā un noliek. Tāpat notiek arī vēl trešo reiz. Ceturto reizi meita iesmeļ krūzē tīru ūdeni un grib tūlin steigties uz māju. apgriezusies viņa ierauga trīs vīrus priekšā stāvam, kas viņai pateicas, ka viņa tās galvas tīri no

mazgājusi un kārtīgi nolikusi avota malā. Tālāku tie sarunājas : "Ko mēs tai meitai vēlēsim par viņas labo sirdi?"

Viens saka: "Esi tik skaista, kā neviens cilvēks pasaulē!" Otrs saka: "Kad tu runā, tad lai tev birst zelts pa muti ārā!" Trešais saka: "Lai tu dabū ķēniņa dēlu par vīru!"

Atnāk pameita mājā un pamāte redz, ka šī ir vēl daudz skaistāka palikusi kā agrāk. Kā pameita sāk runāt, tā viņai birst zelta gabali pa muti ārā. Pamāte paliek no dusmām vai traka un, visām galvām brēkdama, prasa: "Kur tu to visu dabūji?"

Pameita, neko jaunu nedomādama, arī visu izstāsta, kas šai gadījies. Pamāte vairs ne domāt nedomā, ka galva sāp, bet tik uzkliedz savai meitai: "Ej tu tūlin pati pēc ūdens!"

Cerēdama uz lielu laimi, īstā meita drīz vien sataisījās un aizgāja. Iedama viņa lūkoja labi stipri raudāt, lai labais vecītis izdzirdētu. Vecītis arī bija dzirdējis, pienāca klāt un prasīja: "Kam tu, meitiņ, raudi?"

Viņa nu visu tāpat izstāstīja, kā no pusmāsas bija dzirdējusi. Vecītis arī viņai iedeva trīs garoziņas un pamācīja, kas jādara. Īstā meita visu to izdara, nonāk pie avota un sāk smelt ūdeni. Smeļot viņa iesmej krūzē mirona galvu, izņem to laukā un aizsviež projām. Smeļ otrreiz - viss atkal notiek tāpat. Trešo reiz iesmēlusi galvu, viņa paliek zila mella no dusmām un aizspeŗ to sirdīgi labi tālu projām. Ceturto reizi meita iesmej tīru ūdeni un grib iet projām uz māju. Apgriežoties viņa ierauga trīs vīrus savā priekšā stāvam, kas sarunājas : "Ko lai mēs vēlam tai nesmukai un laiskai meitai?"

Viens saka: "Nesmuka jau tu esi, bet paliec vēl nesmukāka!" Otrs sāka: ,,Kad tu runā, tad lai tev vardes birst pa muti "

ārā! Trešais saka: "Lai tu nomirtu briesmīgā nāvē!"

Atnāk īstā meita mājā un māte nu redz, ka tā ir vēl neglītāka palikusi. Sāk meita runāt un viņai birst vardes pa muti ārā. Māte nu sāk raudāt un dusmās uzliek visu vainu pameitai. Pamāte nu izdzen pameitu no mājas, lai iet, kur kājas nes. Pameita iziet no mājas un iet atkal uz to pašu mežu. Pienāk labais vecītis un prasa : "Kam tu nu atkal raudi?`'

Pameita arī izstāsta tam visas savas bēdas. Vecītis, to mierinādams, saka: "Še tev atkal trīs garoziņas un atdod tās lauvām, bet pēdīgai lauvai sēsties mugurā, lai viņa tevi nes!"

Pameita visu tā izdara un uzsēstas pēdīgai lauvai mugurā. Lauva to nes nakti un dienu, kamēr pienes pie vienas būdiņas, apstājas tur un saka: "Ej tai būdiņā iekšā!" Pameita ieiet būdiņā un redz tur skaistu gultu ar zīžu priekškariem, mīkstus krēslus, pulierētu galdu, lielu spieģeli un daudz greznas lietas. Lauvas tai visu izpildīja, ko tik vien viņa vēlējās, un kad bija maltītes laiks, tad lauvas atnesa visādus smalkus ēdienus un dzērienus.

Lai nu gan pameitai bija še laba dzīve, tamēr viņa ļoti ilgojās satikties arī ar cilvēkiem. Tai laikā viņa iedomājās par savu brāli, kas bija paša ķēniņa pilī par sulaini. Tā viņa nu aizrakstīja brāļam grāmatu, izstāstīja, kā viņai klājoties, un lūdza, lai viņš gādātu, ka viņa tiek atkal pie cilvēkiem. Šo grāmatu kopā ar savu bildi viņa nosūtīja ar vienu lauvu savam brāļam. Brālis nemaz vairs nezināja, vai viņa māsa vēl dzīva, un nu dabūdams māsas grāmatu, gauži priecājās. Māsas bildi tas tūlin pakāra savā istabā pie sienas. Pats ķēniņš, jau pirmā dienā tur cauri iedams, uzskatīja bildi un tūlin prasīja: "Kas tā skaistā meita ir?"

Sulainis atbildēja: "Tā ir mana māsa."

Ķēniņam tā patika sulaiņa māsa, ka viņš tūlin pavēlēja to atvest šurpu. - Jau trešā dienā kuģis izbrauca pēc skaistās jaunavas un arī drīz vien atrada viņas būdiņu. Pa to laiku arī pamāte bija dabūjusi dzirdēt par pameitas laimi un bija atnākusi kopā ar savu īsto meitu to apmeklēt. Kad nu viņa dzirdēja, ka pameitu aicina uz paša ķēniņa pili, viņa izlikās pret pameitu varen laipna un izrādīja ārīgi lielu prieku. Viņas abas solījās arī pameitu pavadīt. Šī arī, neko ļaunu nedomādama, atvēlēja šām abām nākt līdza.

Pie jūrmalas nonākušām, viņām nu bija pa laipu jāiet uz kuģi. Pie laipas pamāte saka uz pameitu: "Ej vien nu tu papriekšu, tad mēs ar meitu iesim no pakaļas!"

Uz laipas pamāte atkal iečukstēja īstai meitai ausīs: "Grūd viņu jūŗā iekšā - varbūt, ka tu vēl tiksi par ķēniņieni."

Īstai meitai tas bija taisni pa prātam. Viņa tūlin iegrūda savu māsu jūŗā, tad uzgāja abas uz kuģa un drīz vien aizbrauca. Pārnāk kuģis un ķēniņš tūlin pavēl astvest pie viņa skaisto meitu. Redzēdams pavisam neglītu sievieti, ķēniņš paliek dusmīgs, atsauc sulaini un prasa, kādēļ šis ķēniņu pievīlis. Sulainis gan stāsta; ka tā neesot viņa māsa, bet ķēniņš netic un pavēl mest sulaini cietumā.

Kad pameita tika iegrūsta jūŗā, tad lauvas to izvilka no ūdens un aiznesa uz agrāko būdiņu. Tur nu viņa atkal rakstīja brāļam grāmatu un izstāstīja visu, kas bija noticis. Kad lauva to grāmatu nonesa, tad tā arī tikai brāļam cietumā nodota. Grāmatu izlasījis, brālis lūdza nodot to arī ķēniņam. Ķēniņš nu gan lēti negribēja ticēt, bet tamēr aizsūtīja vēl otrreiz kuģi pakaļā, un šoreiz tika atvesta sulaiņa īstā māsa. Ķēniņam viņa dikti patika un viņš bija varen priecīgs. Viņš tūlin arī pavēlēja izlaist nevainīgo sulaini no cietuma. Kad nu tam tika teikts, kad ķēniņš precēšot viņa māsu un arī viņu pašu iecelšot augstā godā, tad sulainis no tāda liela prieka nokrita pie zemes un bija nomiris.

Visu to dzirdot un redzot, pamāte ar savu meitu gribēja bēgt projām, bet ķēniņš nelaida vis tām nekur aiziet. Kad nu sāka vīkšt kāzas, tad ķēniņš lika pamātei un viņas meitai izliet dzelzs kurpes. Uz kāzām nodedzināja kurpes baltas, un nu mātei ar meitu bija jāvelk tās kājā un jādanco, kamēr tās nokrita pie zemes un nomira ar briesmīgām sāpēm.

Kāzas nosvinējis, ķēniņš ar savu skaisto sievu dzīvoja vēl ilgi priekā un laimē.

Piezīme. Pasaka ir uzrakstīta rakstībā ar h pēc o, tā tad laikam 1870. līdz 1880. g. Barons Freitags fon Loringhofs ir to nodevis mācītājam J. Neilandam Pēterupē un tas ir to nosūtījis A. Bīlenšteinam. P. Š.