15. A. 403 A. No Honoratas Benedikta meitas, dz. 1866. Ludzas Stiglovas draudzē, W. Weryho, Podania Lotewskie, Warszawa 1892, 12.

Vienā valstī nomira karalis un viņam pakaļ palika atraitne ar diviem bērniem. Karaliene atraitne sūtīja savus bērnus skolā. Kādu reizi bērni žēlojās mātei par to, ka no skolas pārnākot un arī uz skolu ejot, viņu tēva brāļa kņaza bērnus visus sveicinot, bet uz viņiem neviens negriežot nekādu vērību. Māte viņiem atbildēja: "Nobeidziet papriekšu skolu, un tad jūs redzēsit, kas tālāk būs."

Bērni nobeidza skolas mācību. Dēls teica mātei: "Mīļā māmiņ, es iešu meklēt sev citu apgabalu, jo šeit mani neviens neklausa un neievēro."

Paņēmis sev līdz māsas bildīti un atsveicinājies, viņš aizgāja. Viņš bija nokļuvis kādā karaļvalstī, kuŗas karalis vēl bija ļoti jauns, un ļoti priecājās par atnācēju. Karaļdēls, viņu apkampdams noskūpstīja un teica: "Tagad, Jāni karaļdēl, tu būsi man par brāli."

Jānis arvienu nēsāja sev līdz māsas bildi. Kādu reizi noskatoties bildē, viņš teica: "Man šeit ir ļoti labi, visi mani ļoti ciena, bet diez kas gan ar tevi notiek?"

Uzreiz ienāk jaunais karalis. Jānis gribēja bildi paslēpt. Kādu tur skaistumu gribi no manis noglabāt?" jautā viņam "

kara]a dēls.

,,Še nav nekāds skaistums, bet tikai mana miesīga māsa, kas kopā ar māti ir palikuši pie tēva brāļa ; Dievs zin, kas ar viņu notiek."

"Lai viņa atbrauc šeit, es viņu apprecēšu."

Viņš aizsūtīja vēstuli tēva brālim, kuŗā lūdza, lai atbraucot Marija, un ka viņu gribot precēt karaļa dēls.

Tēva brālis, izlasījis vēstuli, teica: "Pats Dievs sūta Marijai laimi."

Kņaza meita Magdalēna arī lūdza, lai viņai tēvs atļautu braukt Marijai līdza. Tēvs arī atļāva un viņas nu aizbrauca abas kopā. Būdamas netālu no gala mērķa, viņas apstājās uz kādas pļaviņas. ' Magdalēna teica kučēram: "Tu pagaidi mūs šeit, mēs aiziesim uz mežu ogas palasīt."

Viņas iegāja mežā un, kad jau bija ļoti tālu no malas, Magdalēna uzbruka Marijai, piesēja ar dvieli viņu pie bērza izņēma savu nazīti, izrāva viņai acis un ielika tās kabatā. Pati, skriedama ātri pie kučēra, iekliedzās: "Glāb mūs, mums uzbruka meža zvēri un saplēsa Mariju."

Iesēdusies karietē, viņa Pavēlēja kučēram braukt ātrāki projām. Drīzi vien viņa nobrauca pie karaļa. Pretī viņai izskrēja Jānis un karaļa dēls, bet ieraudzījis Magdalēnu, Jānis jautāja: ,Bet kas tad ir noticis ar Mariju, ka viņa nebrauca?"

"Viņa ir slima un tādēļ mani sūtīja savā vietā. "

Karaļa dēls saskaitās uz Jāni par to, ka viņš esot viņu maldinājis. Pats aizbrauca kaŗā, bet .Jāni ieslodzīja cietumā un pavēlēja viņu turēt apcietinājumā, kamēr šis pats pārnākšot mājā.

Pa to laiku Marija jau bija tikusi vaļā no bērza un iesāka klejot apkārt. Trīs gadi viņa tā bija nomocījusies.

Karaļa vecais gans, kas jau priekš divdesmit pieciem gadiem bija ganījis karaļa lopus, sastapa Mariju saplēstās drēbēs un ar sajauktiem matiem.

Viņa lūdza ganu, lai viņš izvedot viņu uz ceļa.

Gans par viņu apžēlojās, paēdināja viņu un pieņēma pie sevis par meitu. Kādu reizu. Marija viņu lūdza: "Mīļo tētīt, nopērc man trīs adatas un zīda diegus!" .

Gans arī nopirka visu, ko viņa vēlējās. Visu nakti strādājot: viņa bija izšuvusi, ļoti skaistu grīdsegu, un otrā pusē bija. uzzīmējusi savu vārdu. Rītā viņa saka ganam: "Tēt, aiznes šo grīdsegu uz karaļa pili."

"Cik tad lai prasu par šo grīdsegu?"

"Prasi, lai tev pils saimniece par to iedod vienu aci. Par karaļa dēla pils saimnieci bija Magdalēna. "

Gans aiznesa grīdsegu. Magdalēna prasīja, cik viņš par to vēloties. Viņš atbildēja, ka maksas vietā viņš vēloties tikai vienu cilvēka aci.

Kur lai tev ņemu šo aci?" jautā Magdalēna.

,,Tik daudz ļaudis krīt kaŗā, un kas par grūtību dabūt aci." ,

"A, taisnība, viena acis man ir."

Atnesusi aci, viņa atdeva to ganam. Gans, aiznesis šo aci uz mājām, atdeva Marijai. Viņa ielika aci kreisajā iedobumā, bet no turienes acs izkrita; tad ielika labajā iedobumā, un uzreiz sāka redzēt.

"Tagad, tēt, aizej un nopērc man sešas adatas, sešus zīda diegus un sveci."

Gans nopirka visu, ko Marija bija vēlējusies. Par nakti viņa izšuva vēl skaistāku grīdsegu nekā iepriekšējo, un atkal otrā pusē bija uzzīmējusi savu vārdu. Rītā viņa teica ganam: "Paņem šo grīdsegu, aiznes to uz karaļa pili un par to palūdz no Magdalēnas otru aci."

Gans aiznesa grīdsegu un atkal lūdza aci. Magdalēna aizskrien un atnes otru aci. Paklāj grīdsegu, nemaz neievērodama otrā pusē iešūto uzrakstu. Gans atnes aci mājā un atdod to Marijai, viņa to ieliek kreisā iedobumā un uzreiz sāk redzēt. Tagad viņa bija palikusi vēl skaistāka, nekā uz agrākās bildes.

"Izej, tēt, un tagad nopērc man deviņas adatas, deviņus diegus un sveci."

Gans visu to nopirka un Marija par nakti atkal pabeidza jaunu grīdsegu. Rītā viņa teica: "Aiznes uz pili šo grīdsegu, un palūdz Magdalēnai, lai viņa tev iedotu par to lielo pirkstu no rokas un to pašu lielo pirkstu no kājas."

Gans arī aiznes grīdsegu un saka: "Manas meitas rokai nav lielā pirksta, un tā paša pirksta nav arī kājai. Nogriez sev šos divus pirkstus un atdod man par šo grīdsegu, kuŗa ir skaistāka par abām iepriekšējām."

Magdalēna paņem asu bārdas nazi un nogriež sev divus lielos pirkstus. Asinis nosējusi, viņa paņem grīdsegu un paklāj karaļa dēla istabā.

Marija teica ganam: "Tagad pārdod savus vēršus (nolīgums karalim ar ganu bijis tāds, ka ganam bijusi tiesība vēršus pārdoti un lielceļa malā noīrē krogu! Mans skaistums atnesīs tev labus ienākumus. Nostādi tur mani pie stikla durvim un par vienu stundu skatīšanās nozīmē simtu rubļu; par divām stundām - divsimti rubļu.

Viņi nu pārcēlās uz krogu. Pa to ceļu brauc kungi, redz Mariju un lūdz ganu. lai viņš šiem atļautu uz viņas paskatīties. Saimnieks atbild: "Tā ir mana meita, ja vēlaties skatīties, tad maksājiet simtu rubļu par stundu."

Kungi bija ar mieru maksāt tādu naudu. Kāds senators bija skatījies uz Mariju trīs stundas no vietas un par to aizmaksājis trīs simti rubļu. Tad katru dienu brauca bagāti kungi uz Mariju skatīties un gans īsā laikā palika bagāts.

Karaļa dēls nu arī pārnāk no kara mājā. Viņu sastapdama, Magdalēna teic: ,,Kamēr tu biji projām, es neesmu dīkā stāvējusi, lūk kādas trīs grīdsegas esmu izšuvusi."

Karaļa dēlam bija ļoti patikušas grīdsegas, un viņš jau solījies ņemi Magdalēnu sev par sievu. Šīs grīdsegas viņi rādīja arī visiem viesiem, lai viņi tās apbrīnotu, bet senators iesaucās: "Šīs grīdsegas ir nieks, salīdzinot ar tava gana meitas skaistumu; par skatīšanos uz viņu esmu samaksājis 300 rubļu, pārliecinies pats par to!"

Karaļa dēls aizbrauc, apskata viņu labi un pēdīgi atrod pazīstamu seju. Viņš lūdz, lai viņam atļaujot ieiet iekšā. Bet gans apgalvo, ka Marija nevēloties laist iekšā nevienu vīrieti, kaut viņš būtu arī pats karalis.

Karaļa dēls atceŗas, ka viņam mājā esot šai skaistulei līdzīga bilde, pavēl to atnest no pils un jautā: "Vai tu neesi karaliene Marija?"

" Tā ir," atbild Marija.

,,Kāpēc neatbrauci pie manis, kad es par to rakstīju un lūdzu ?"

"Ceļā man notika kāda nelaime. Kur tad ir mans brālis? Tikai viņam es atvēršu savas durvis."

Karalis nosūta pavēli, lai no cietuma atvestu Jāni šurp. Kad atnāk Jānis, Marija atveŗ durvis un saka: "Mīļo brālīt, es ļoti daudz esmu cietusi; būdama ar izdurtām acim, es ilgāku laiku klejoju pa purviem un mežiem. Bet kāpēc tu tik novārdzis izskaties?"

"Par tavu skaistumu esmu trīs gadi nosēdējis cietumā." Marija nu viņam izstāstīja visu, kas ar viņu bija noticis. Karaļa dēls, māsas un brāļa priekšā nometies ceļos, lūdza no viņiem piedošanu, un kad to bija dabūjis, tad visi aizgāja uz karaļa pili. Karaļa dēls pavēlēja Magdalēnai, lai viņa parādot grīdsegas. Grīdsegas otrā pusē viņi ieraudzīja uzzīmēto Marijas vārdu.

Magdalēna stāsta, ka tik no pārskatīšanās viņa esot izšuvusi šo vārdu. Tad viņi apskatīja otru un trešu grīdsegu un arī tur redzēja to pašu vārdu.

Gans izstāstīja, kādu maksu viņš esot saņēmis par grīdsegām. 'Tad viņi pavēlēja Magdalēnai, lai viņa parādot savus roku un kāju pirkstus. Magdalēna iesaucās: "Ja es to būtu zinājusi, ka tas viss nāks klajā. tad es gan nebūtu pirkusi šīs grīdsegas."

Karaļa dēls jautā, kur esot tie pirksti, kuŗu trūkstot Magdalēnai. Marija pastāsta, ka tie esot pie viņas un saka: "Es uzšuvu grīdsegas un par tiem prasīju Magdalēnas pirkstus, lai viņa tāpat ciestu, kā es, kad viņa man izdūra acis.``

Magdalēnu nu piesēja pie staba un nošāva.

Karaļa dēls apprecējās ar Mariju, viņas brālim atdeva pusi no karaļvalsts, bet ganu viņi cienīja tikpat kā savu tēvu.